Domāt citādi

Kāda ir jaunā mēteļa ekoloģiskā pēda? Kas to ražojis, un cik par savu darbu saņēmis strādnieks? Kā tas ceļojis šurp? No kāda materiāla izgatavots? Ko es ar to iesākšu, kad tas būs man nokalpojis? Un vai to mest ārā vai kādam atdot drīkstu tikai tad, kad tas ir jau novalkāts, nevis tikai apnicis vai izgājis no modes? Un kāda stadija tam savā vizuālajā un funkcionālajā līmenī jāsasniedz, lai tas kvalificētos kā novalkāts? Vai divi, trīs, četri gadi ir pietiekami, lai mana sirdsapziņa klusētu? Vai arī tomēr es esmu patērētājs, kas tikai mēģina kaut kā attaisnoties, patiesībā radot milzīgu ietekmi uz vidi tāpat kā jebkurš vidusmēra Eiropas u. tml. attīstītu valstu ekonomiski aktīvs un materiāli nodrošināts cilvēks? Vai pirkt apģērbu no pārstrādātiem materiāliem (recycled), kaut sintētisku, ir videi draudzīgi? Un kā ar organiski audzētu kokvilnu? Varbūt tas ir tikai mārketings, nevis risinājums vides saudzēšanai? Vai man jājūtas vainīgai par tā zvēriņa ciešanām, kura kažokādas pušķis ir piešūts manai cepurei? Prātīgāk būtu pirkt vietējos tomātus, ielasot tos savā maisiņā, vai tomēr no kaut kurienes atceļojušos un iepakotus plastmasā, bet bioloģiski audzētus? Ja iegādājos kafiju, uz kuras iepakojuma nav Amazones lietusmežu alianses marķējuma, vai tas nozīmē, ka pielieku savu roku planētas dabas daudzveidības iznīcināšanai? Šad un tad, bet tomēr ēdu gaļu. Man garšo piena produkti. Šodien biju veikalā, bet izrādījās, ka esmu aizmirsusi savus maisiņus. Stāvēju pie stenda un apsvēru domu konkrētos produktus nemaz nepirkt, tomēr tobrīd nebija citas iespējas… Vai tas bija pareizi? Varbūt man rūpīgāk jāplāno laiks un jāizvērtē prioritātes? Bet varbūt vajag dzīvot tik nost, jo tāpat jau to pasauli neizglābt? 

Par šiem un līdzīgiem jautājumiem mēs bieži runājam mājās ar bērniem. Citreiz izceļas lieli strīdi, citreiz atrodam konstruktīvus risinājumus, kā dzīvot ērti, bet videi draudzīgāk. Tomēr, lai vai kā, nereti liekas, ka cīnāmies pret rutīnu un sistēmu, kas aicina patērēt, pat "zaļās" idejas izmantojot kā mārketinga instrumentus, lai pievilinātu  klientus savā pusē. 

Kaut kur nesen lasīju, ka atklāts – Arktikas ledājiem kūstot, var "pamosties" dažādi vīrusi, kas to dzīlēs snauduši miljoniem gadu un pagaidam neviens skaidri nezina, ko tie mums var nodarīt.

Var jau būt, ka tas ir neizbēgams process – pasaule mainās, dažreiz uz labāku, dažreiz uz sliktāku versiju. Bet, izlasot tādas ziņas, es sajūtos drusku līdzvainīga tajā, kā ietekmēju pasauli ar sava patēriņa izvēlēm, un tad jādomā, kādas izvēles izdarīt būtu bijis pareizāk un kas ir tas, kas traucē tās veikt. Zināšanu trūkums, paradumi, personīgās īpašības, kas neļauj gana efektīvi plānot laiku un citus resursus? "Zaļš" dzīvesveids nav tikai zero waste vai bioloģiskā pārtika, tā pirmām kārtām visvairāk ir tieši domāšanas maiņa.