Riežupe (saukta arī Reža, Režupe, augštecē Ēģenieku grāvis, Mizas grāvis, vidustecē Rimzātupe, lejpus Veldzes ietekas Liekne) ir Ventas labā krasta pieteka Kuldīgas novadā. Upe ir aptuveni 40 kilometru gara, un daļā tās teritorijas atrodas dabas parks, īpaši aizsargājama Natura 2000 teritorija.
Vērtīgu retumu krātuve
Riežupes dabas parks, kura platība ir 452 hektāri, aptver Riežupes senleju no Mežvaldes līdz ietekai Ventā. Parku veido gārsas tipa mežs, kas mijas ar palieņu pļavām. Tas tapis Riežupes izteiksmīgās ielejas, tai raksturīgo dabas vērtību (nogāžu un gravu mežu), dažādu ģeoloģisku dabas pieminekļu (smilšakmens atsegumu, alu, ūdenskritumu, upes straujteču posmu), dažādu sugu, mežu masīvu un ainavas aizsardzībai.
Dabas aizsardzības pārvaldes apkopotā informācija vēsta, ka te atrodams daudz retu augu un dzīvnieku sugu, arī augšējā devona Amatas svītas gaišpelēko smilšakmeņu atsegumi. Liela ainavu daudzveidība – stāvi krasti, plaša upes ieleja, gravas u. c. Senlejas meži ir samērā neskarti un ainaviski ļoti iespaidīgi. Parka teritorijā aug 17 dižkoki, pētnieki uzgājuši arī septiņus izcilus un neparastus kokus.
Parkā apmēram kilometru pirms Riežupes ietekas Ventā atrodas viens no Kurzemes populārākajiem tūrisma objektiem – Riežupes alas – Latvijā garākais mākslīgo alu labirints, kura kopgarums ir 460 metru. Sākotnēji dabas veidotās alas XIX gadsimta vidū mākslīgi paplašināja baltās smilts ieguves nolūkos – tās izmantoja stikla ražošanai.
Nēģi netiek nārstot
"Arī pati Riežupe ir skaista, dabiska upe. Tā ietek Ventā, kura no šejienes ir brīvi plūstoša. Tas nozīmē, ka visas migrējošās zivis – gan uz, gan no jūras nākošās – var tikt līdz šejienei. Te mēs runājam galvenokārt par vimbām, kuras lielākoties izvēlas ceļot pa Ventu, un nēģiem, kuriem piemērotāka ir seklākā Riežupe. Upes un strautiņi zivīm ir kā bērnudārzi, kur nārstot, nērst ikrus un augt. Kad tās paaugas, tad dodas uz lielākām upēm un uz jūru," ainavu pie Riežupes ietekas Ventā, no kurienes netālu izveidota caurteka, pār kuru ved ceļš, raksturo Pasaules dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena.
Visām caurtekām vajadzētu būt tādām, lai nēģis tiktu pāri šķēršļiem – tas ir viens no kuslākajiem šķēršļu pārvarētājiem, un, ja veiksies viņam, pāri tiks arī citas sugas. Šeit nepareizi izveidotā caurteka ir aiztaisījusi upes nēģu ceļu ciet. "Šis ir viens no Top 20 šķēršļiem Ventas baseinā, ko vajadzētu pārbūvēt. Viens no vienkāršākajiem un labākajiem veidiem, kā palīdzēt upju ekosistēmām atjaunoties, ir novecojušo un nefunkcionālo šķēršļu nojaukšana. Šo nepareizi uzbūvēto var jaukt ārā un taisīt no jauna, bet var arī mākslīgi pacelt ūdens līmeni, tā uzlabojot nēģa izredzes," skaidro M. Jentgena.
Projekts upju glābšanai
Latvijas upēs ir vairāk nekā 1100 šķēršļu, kas traucē upes plūdumu un negatīvi ietekmē tās ekosistēmu. Nosprostojot upes, tiek apstādināta gan sedimenta plūsma, gan migrējošo zivju, piemēram, lašu, zušu, foreļu un nēģu, pārvietošanās, neļaujot tām nokļūt vietās, kur tās kādreiz ir dzīvojušas. Dambji un citi šķēršļi bieži vien traucē zivju dabiskajiem ceļiem, apdraudot to izdzīvošanu.
Lai atbalstītu zivju migrāciju, nepieciešams atjaunot upju brīvu plūsmu un veidot zivju ceļus. Lai uzlabotu riska ūdensobjektu stāvokli Latvijā, vairākas vides un citas organizācijas 2020. gadā uzsākušas kopīgu projektu Latvijas upju baseinu apsaimniekošanas plānu ieviešana laba virszemes ūdens stāvokļa sasniegšanai. Projekts norisināsies līdz 2027. gada 31. decembrim un tiek īstenots ar Eiropas Savienības vides un klimata programmas LIFE un Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu.
Vasarā upes kļūst par dzīvības avotu gan zivīm, gan augiem. Straujteces upēs zivīm, piemēram, forelēm un lašiem, ir vieglāk atrast ar skābekli bagātu ūdeni, kas ir būtiski to izdzīvošanai un veselībai. Ūdens augi plaukst un sniedz ēnu, nodrošinot ideālu vidi ūdens organismiem. Straujteces arī palīdz uzturēt ūdens dzidrumu un temperatūru, kas ir būtiski, lai uzturētu bioloģisko daudzveidību un veselīgu ekosistēmu. "Straujteces uztur vēsāku ūdens temperatūru – tas vajadzīgs lašveidīgajām zivīm. Tāpēc jau laši nedzīvo tropos – tiem vislabākā ir ūdens temperatūra līdz +18 grādiem. Pērnvasar dažviet temperatūra uzkāpa līdz pat 28 grādiem. Tiklīdz dabiska ūdens plūsma apstājas, proti, to kavē akmeņu krāvumi, hidroelektrostacijas, slūžas un tamlīdzīgi, mēs no upes uztaisām dīķi, kur ūdens nevajadzīgi uzsilst," pastāsta vides speciāliste.
Arī bebriem sava vieta
Bieži vien cilvēki pie upju problēmām vaino bebrus, taču tas īsti nav pareizi, jo suga nebūtu attīstījusies, ja tai dabā nebūtu savu funkciju. Bebri spēlē nozīmīgu lomu ekosistēmā, veido mitrzemes u. c. Latvijā šo dzīvnieku, iespējams, ir par daudz, jo nav pietiekami plēsēju, kas kontrolētu populāciju. Turklāt bebriem ir vieglāk iedzīvoties cilvēku ietekmētās upēs, un Latvijas upes tādas ir. Riežupes dabas parks ir aizsargājama teritorija, tomēr ir daudzas citas upes, kuras tikušas taisnotas, meliorācijas ietekmētas – bebriem tajās ir vieglāk darboties. "Apsekojot upi, rudenī saskaitīju te 16 bebru dambjus, bet pavasarī to vairs nebija. Sākumā šķita, ka tos kāds jau nojaucis, bet, visticamāk, plūdu sezonas pali tos aizskalojuši," spriež ūdeņu eksperte.
Dabiski šķēršļi upes plūdumu parasti nekavē, bet lielāks traucēklis ir, piemēram, cilvēku veidoti, pat šķietami nelieli akmeņu krāvumi. Tomēr visu ar mēru – arī akmeņiem upē ir sava vieta! Tas ir elements, kas veido straujteci. Nelabvēlīgi ir mākslīgi ūdenskrituma vai aizsprosta veida akmeņu krāvumi, kas kavē ūdens plūsmu.
Palīdzēt, bet nepārcensties
Riežupe vasaras karstumā ir visai sekla, pa to mierīgi var staigāt. Supošana vai laivošana te nesanāks. Taču ūdens līmenis ir mainīgs, un, vērojot krastu, redzams, cik augstu tas var uzkāpt, piemēram, pavasaros, veidojot arī krastu eroziju. Dažs koks jau ir nogāzies, cits nolūzis. M. Jentgena teic, ka koks upē – tas ir dabiski, bet cilvēki, veicot upju attīrīšanu, pārcenšas, izvācot pilnīgi visus kokus. "Koki upē ir būtiski. Tā nebūs dabiska, ja tajā nebūs kritušu koku, jo šīs ir mājas daudzām sugām. Galvenais – lai to daudzums ir balansā un upe var brīvi plūst," viņa skaidro, norādot uz krasta malā izveidojušos zaru čupiņu. Izskatās, ka tur kāds radījums ir izveidojis midzenīti. Zem zariem var paslēpties arī mazas zivtiņas. Savukārt pie ūdens noliecies teju nomizots, bet vēl dzīvs koka stumbenis liecina, ka, visticamāk, kāds buciņš pie tā kasījis jaunos, niezošos radziņus.
Pasaules dabas fonds un upju projekta partneri organizē dažādas talkas un aicina arī iedzīvotājus iesaistīties upīšu atjaunošanā. Taču vēl mazliet jāpaciešas, jo līdz 1. jūlijam ir spēkā liegums zivju nārstošanas perioda dēļ. Atsevišķās teritorijās liegumi var būt dažādi, attiekties uz atšķirīgiem periodiem.