Kā pēdējā laikā mainās situācija apsardzes biznesā?
Kopumā nozarē var manīt nelielu situācijas uzlabošanos – līdzīgi kā visā Latvijas ekonomikā. Apsardzes nozari ietekmējušas izmaiņas likumdošanā, kas uzņēmumus mudinājušas apvienoties. Ir uzņēmumi, kas apvienojušies, un ir uzņēmumi, kas pavisam izgājuši laukā no tirgus. Iespaidu atstājis arī Valsts ieņēmumu dienests (VID) ar savām aktivitātēm, liekot uzņēmumiem, kas daļēji darbojas pelēkajā sektorā, vairāk domāt par to, kā tiem vispār nākotnē darboties, kā turpināt strādāt. Līdz ar to ir uzņēmēji, kuri saprot, ka turpināt strādāt pelēkajā sektorā kļuvis ļoti grūti, tāpēc apvienojas un vairāk pievēršas tam, lai no pelēkā sektora izietu ārā pilnībā vai vismaz daļēji. Šīs izmaiņas, protams, vērtējamas pozitīvi, lai arī nav tik straujas, kā mēs vēlētos.
Kā jūs vērtējat – vai uzņēmumu tendence apvienoties, lai pilnībā vai daļēji izietu no pelēkā sektora, ir VID nopelns vai nozares pašattīrīšanās process?
Ir vērojama gan VID rīcības ietekme, gan pašas nozares virzība no ēnu ekonomikas uz legālo ekonomiku. Raugoties no biznesa viedokļa, kad uzņēmums aug lielāks, tā vadībai neizbēgami jāsāk domāt par efektivitāti, resursu apvienošanu, kā arī par darbošanos nevis pelēkajā, bet gan pilnībā baltajā sektorā.
Jūsuprāt, lielāks uzņēmums godīgāk maksā nodokļus nekā mazāks uzņēmums?
Minēšu piemēru. Ja uzņēmums, kurā ir 1500 darbinieku, kaut ko savā biznesā darītu nekorekti, tas ātri kļūtu zināms gan VID un citiem kontrolējošajiem dienestiem, gan laikrakstam Diena un vēl daudziem citiem medijiem. Jau tad, kad uzņēmuma darbinieku skaits sasniedz 200, 250, 300, darba devējam kļūst gandrīz neiespējami izvairīties no situācijas, kad kāds no darbiniekiem, par kuru netiek maksāti visi darbaspēka nodokļi, pasūdzas VID par savu darba devēju. Tāpēc uzņēmumam, kas radis strādāt pelēkajā zonā, ir divas iespējas – vai nu nodarbināt tikai nelielu darbinieku skaitu, vai arī, ja uzņēmums vēlas augt, sākt maksāt visus nodokļu maksājumus obligātajā apjomā. Pēdējā laikā redzams, ka apsardzes nozarē ir uzņēmumi, kuri izvēlas ceļu augt un iziet no pelēkās zonas.
Kā vērtējat nozares profesionālo organizāciju lomu pelēkā sektora mazināšanā?
Tām ir mediatoru loma mediācijas procesā, kurā jāņem vērā gan uzņēmumu, gan darbinieku, gan valsts intereses. Valsts sektoram bez sarunām ar nozares pārstāvjiem ir grūti saprast, kādā virzienā vispār doties, ministriju pārstāvju redzējums ļoti bieži ir atrauts no reālās dzīves, no tā, kas notiek nozarē, un profesionālās organizācijas nodrošina nepieciešamo dialogu ar nozari. Turklāt ikvienā nozarē tieši tās profesionālā organizācija var izskaidrot darbiniekiem, ko viņi zaudē, ja strādā pie negodīga darba devēja, kas nemaksā nodokļus, un var arī uzsvērt godīgas konkurences nepieciešamību pašu uzņēmēju vidū.
Valsts sektora pārstāvji Dienai teikuši, ka labprāt apspriežas ar profesionālajām organizācijām, bet nelabprāt runā ar konkrētiem uzņēmējiem. Piekrītat?
Jā, tā ir taisnība, bet tas ir loģiski. Vienam uzņēmumam var būt kādas savas, tikai šī uzņēmuma intereses, bet, ja kopīgu viedokli pauž vairāki ikdienā konkurējoši uzņēmumi, tad skaidrs, ka tiek aizstāvētas nozares, nevis viena konkrēta uzņēmuma intereses.
Apsardzes nozares uzņēmēju vidū dzirdēti nostāsti, ka vēlmi saņemt atalgojumu aploksnē pauduši potenciālie darbinieki, nevis uzspieduši darba devēji. Piekrītat, ka šāda tendence pastāv?
Jā, gadās, ka darbinieks atnāk uz darba interviju, uzzina, ka alga tiks maksāta bankas kontā, un pasaka: "Nē, paldies, es šajā uzņēmumā nestrādāšu, man nav jēgas te strādāt. Man ir nenokārtotas finansiālas saistības, uz manu bankas kontu vērīgi lūkojas tiesu izpildītāji, ja mana alga parādīsies kontā, no tās man pašam nekas pāri nepaliks." Joprojām pirmskrīzes trekno gadu un krīzes laika sekas izpaužas tā, ka cilvēkiem Latvijā ir daudz nenokārtotu finansiālo saistību – gan liela apjoma aizdevumi, gan arī nelieli patēriņa kredīti, kas nav atdoti. Tieši šādi cilvēki arī ļauj virknei mazo uzņēmumu eksistēt pelēkajā sektorā un algas maksāt aploksnēs, jo šādā situācijā aplokšņu algas ir izdevīgas abām iesaistītajām pusēm – gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem. Protams, laika gaitā šādu gadījumu skaits kļūs ievērojami mazāks, bet patlaban tas sabiedrībai vēl jāpārslimo.
Tātad pirms krīzes aplokšņu algas apsardzes nozarē nebija izplatītas?
Kredītu ņemšanas laikā ievērojama daļa apsardzes nozarē strādājošo bija ieinteresēti, lai visi ienākumi parādītos oficiāli un būtu lielākas iespējas bankā paņemt, piemēram, hipotekāro kredītu. Protams, aplokšņu algu problēma pastāvēja, bet nebija gigantiskos mērogos.
Kā pelēkā sektora esamība ietekmē apsardzes nozares pakalpojumu cenas?
Privātajā sektora pasūtītāji parasti saprot, ko pērk. Lielākās problēmas ir publiskā sektora pasūtījumos, jo publiskā sektora pasūtītāji ļoti bieži vispār neiedziļinās tajā, ko pērk. Iepirkumu sistēma ir ļoti sadrumstalota. Iepirkumu speciālistus vainot nevar – viņiem tāds darbs, ka jāveic gan apsardzes pakalpojumu, gan pildspalvu, gan dzeramā ūdens, gan informācijas tehnoloģiju pakalpojumu iepirkums un vēl daudzi dažādi iepirkumi. Rezultātā, piemēram, tiek veikts iepirkums par fiziskās apsardzes pakalpojumu ēkai, kurai daudz piemērotāki par fizisko apsardzi būtu tehniskie apsardzes risinājumi. Taču publiskais sektors iepērk lētus fiziskās apsardzes pakalpojumus, nodarbina apsargus, kuri saņem zemas algas, izvēlas apsardzes firmu, kas vismaz daļēji nemaksā nodokļus!
Mēs patlaban Latvijā kopumā esam nonākuši situācijā, kad ir ierobežots finanšu resursu apjoms un darbinieku skaits, tāpēc labāk algot vienu darbinieku par algu, kas būtiski pārsniedz 1000 eiro un no kuras tiek maksāti visi nodokļi, nekā trīs darbiniekus par algu, kas ir labi ja valstī noteiktās minimālās algas apjomā, un vēl no tās netiek veikti visi obligātie nodokļu maksājumi.
Rezumējot par publiskā sektora veiktajiem iepirkumiem, gan jāteic – te jārunā par valstiska mēroga problēmām iepirkumu sistēmā, nevis tikai par apsardzes nozari. Mūsu nozares specifika gan ir tā, ka galvenās izmaksas veido tieši strādājošo atalgojums, un, ja ietaupītas tiek kaut vai valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI), tad ciparos šis ietaupījums ir ļoti būtisks un notiek tā, ka zaudētāja ir valsts, zaudētāji ir darbinieki, bet vienīgais ieguvējs ir negodīgais uzņēmējs, un tas nav pareizi.
Vai godīgajiem apsardzes nozares uzņēmējiem ir plāns, ko darīt, lai situāciju mainītu?
Mēs piedāvājam ideju, ka uzņēmumam VSAOI jāmaksā avansā vai arī jādod garantijas, ka VSAOI tiks nomaksātas. Citādi gadās, ka «uz papīra» publisko iepirkumu konkursa dalībniekiem VSAOI nomaksa parādās, bet samaksātas VSAOI netiek. Ja uzņēmējs apkrāpj savus darbiniekus, tad ātrāk vai vēlāk darbinieki par šo uzņēmēju paziņos kontrolējošajām valsts institūcijām, bet, tā kā uzņēmējs ir negodīgs ne tikai pret darbiniekiem, bet arī pret valsti, tad valsts, ļaujot šādam uzņēmējam uzvarēt publisko iepirkumu konkursos, šauj pati sev kājā. Valstij aizvērt acis un teikt, ka viss ir kārtībā, lai arī nav kārtībā, nav pareizais ceļš. Tāpēc vajadzīgs VSAOI avansa maksājums, lai uzņēmēji saprastu, ka vienkārši nebūs iespējams šīs iemaksas nokrāpt valstij un darbiniekiem. Pārmaiņas pozitīvā virzienā notiek lēni arī tāpēc, ka valsts sektors ir konservatīvs, privātais sektors reaģē ātrāk nekā valsts sektors, bet labā ziņa ir tā, ka soļi pozitīvā virzienā, lai arī lēni, bet tomēr tiek sperti.
Jaunais Publisko iepirkumu likums, kas stājies spēkā no 1. marta, ir nesis uzlabojumus?
Konkrēti apsardzes nozarē jaunais likums gan neko būtiski nav mainījis. Mēs vairāk ceram uz aktīvāku VID darbu. Patlaban situācija ir cerīga, redzam, ka VID pašreizējā vadība ir apņēmības pilna darboties. Ceram arī uz to, ka valsts sektors vairāk interesēsies par to, cik lielas VSAOI par saviem darbiniekiem samaksājis ikkatrs apsardzes uzņēmums.
Apsardzes nozarē darbinieku patlaban trūkst?
Kopumā – jā. Tas lielā mērā saistīts ar to, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji pēdējo gadu laikā aizbraukuši strādāt uz ārzemēm. Brīvā tirgus apstākļos būtu naivi domāt, ka labi izglītots, profesionāls cilvēks Latvijā strādās par minimālo algu, ja netālajā Somijā vai Vācijā par līdzīgu darbu var saņemt nevis mazliet lielāku algu, bet vairākas reizes lielāku algu. Arī no mūsu kaimiņvalsts Igaunijas cilvēki masveidā brauc strādāt uz Somiju – prāmis, kas ved no Tallinas uz Helsinkiem pirmdienu rītos, ir pārpildīts, tāpat kā prāmis no Helsinkiem uz Tallinu piektdienu vakaros. Tāda ir realitāte brīva darbaspēka kustības apstākļos, un ar šo realitāti vienkārši jārēķinās.
Apsardzes nozarē darbinieku trūkumu daļēji gan kompensē tas, ka fizisko apsardzi – cilvēkus – aizvien vairāk aizstāj tehnoloģijas, gluži tāpat kā mazumtirdzniecībā, kur aizvien vairāk parādās pašapkalpošanās kases. Taču pagaidām šī moderno tehnoloģiju ieviešanas tendence nav tik izplatīta, lai pilnībā kompensētu strādājošo trūkumu. Var notikt tā, ka Latvijai valstiskā mērogā darbinieku trūkuma problēma tuvāko piecu gadu laikā būs jārisina, ievedot viesstrādniekus, kas, protams, būtu nepopulārs lēmums. Politiķiem valstiskā mērogā jāpasaka – viesstrādnieki uz Latviju tiks aicināti vai arī netiks aicināti, lai uzņēmēji zina, ar ko rēķināties.
Kuras ir tās valstis, no kurām varētu ierasties viesstrādnieki, lai Latvijā strādātu apsardzes nozarē?
Apsardzes jomā saistībā ar viesstrādniekiem svarīgākais aspekts ir tas, ka darbiniekiem vajadzīgas kaut nelielas latviešu valodas zināšanas, bet ikvienam viesstrādniekam, lai apgūtu latviešu valodu sarunvalodas līmenī, vajadzīgi vismaz trīs mēneši – ar nosacījumu, ka šajā laikā cilvēks latviešu valodu tiešām intensīvi mācās. Runājot par valstīm, no kurām varētu atbraukt darbinieki, tā varētu būt Ukraina un Baltkrievija, jo ar šo valstu darbiniekiem varētu būt relatīvi vienkārši saprasties mentālajā līmenī. Taču patlaban lēmums par liela skaita viesstrādnieku aicināšanu uz Latviju, visticamāk, būtu politiski nepopulārs. Raugoties tikai un vienīgi no ekonomiskajiem apsvērumiem, viesstrādnieki Latvijas tautsaimniecībai vienkārši būs nepieciešami.
Tātad, ja Baltkrievija pilnībā atceltu vīzu režīmu ar Eiropas Savienību (ES), Latvijā ierastos apsardzes darbinieki no šīs kaimiņvalsts?
Iespējams, bet jāsaprot, ka, beidzot pastāvēt vīzu režīmam ar ES, cilvēki no Baltkrievijas varēs doties strādāt ne tikai uz Latviju, bet arī uz Vāciju, kur algas ir ievērojami augstākas. Cilvēki, kuri pieņem lēmumu doties strādāt uz ārzemēm, allaž dosies uz to valsti, kurā var vairāk nopelnīt. Latvijas priekšrocība, konkurējot par viesstrādniekiem no Baltkrievijas, varētu būt vien ģeogrāfiskais tuvums un, iespējams, zināma līdzība mentalitātē. Protams, mēs zinām, ka daudzās Eiropas valstīs, piemēram, Dānijā, Beļģijā, apkalpojošajās sfērās strādā multinacionāls darbinieku sastāvs. Tā ir realitāte. Latvijai jāveic valstiska izšķiršanās – vai virzīties uz mazāka mēroga ekonomiku ar augstāku pievienoto vērtību, kādas izveidošanai Latvijai vajadzīgs ilgs laiks, jo mēs nākam no ražošanas kultūras, kurā dominē fundamentālas lietas bez augstas pievienotās vērtības, vai arī ne.
Kādām īpašībām vai profesionālām prasmēm jābūt, lai vispār strādātu apsardzē?
Nozare pēdējo gadu laikā ir ļoti mainījusies. Paralēli fiziskajai apsardzei attīstījušies vēl arī citi ar drošību saistīti pakalpojumi, un jūtami pieaug intelektuālā darba daļa. Teiksim, mazumtirdzniecības uzņēmuma apsargam ir uzdevums mazināt zudumus veikalā, jo, protams, vienmēr bijuši, ir un būs cilvēki, kuri veikalos zags, taču apsardzei jāatstāj patīkamas iespaids uz veikalu godīgajiem apmeklētājiem un jāizprot moderno tehnoloģiju risinājumi drošības jomā.