Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +5 °C
Viegls lietus
Otrdiena, 26. novembris
Sebastians, Konrāds

Arhitekts: Milzīgā cīņa par vecpilsētas kvalitāti tiek ignorēta

Ar arhitektu Tomu Kokinu sarunājās Romāns Meļņiks.

Fragments no intervijas:

Izskatās, ka diskusijās par Okupācijas muzeja ēkas pārbūvi izveidojušās divas frontes: no vienas puses, arhitekti, kuri strīdas par apjomiem, no otras, - tie, kuri visu vērtē caur politisko simpātiju un antipātiju prizmu?

Es teiktu, ka tur ir vēl trešā grupa. Vieni ir arhitekti šeit, Latvijā, otrie - politiķi, trešie - trimdas latvieši ar atsevišķām spilgtām personībām priekšgalā.

Un līdz ar to nav iespējama diskusija pēc būtības?

Te ir, teiksim tā, ievārīta liela putra ar senu vēsturi. Es mazāk komentētu, ko par to visu saka politiķi, katrs droši vien saskata savu interesi šajā procesā. Bet par pašu projektu - Vecrīgā kā tādā ir ļoti grūti kaut ko uzbūvēt no jauna, jo viduslaiku struktūra diktē savus noteikumus. Tāpēc ir ļoti liela piesardzība no arhitektu kopienas puses, ņemot vērā arī mūsu līdzšinējo pieredzi. Tādi projekti kā Triangula bastions, Galerija Centrs, kur tika aizbūvēta iela, pats Strēlnieku laukums ar tā vēsturi - kara laikā tika sagrauta tur esošā apbūve, bet padomju gados, pilnībā ignorējot kaut kādu vēsturisko kontekstu, uzbūvēti jauni apjomi.

Turpat netālu esošais Rātsnams tapa, respektējot vēsturisko kontekstu?

Rātsnams ir vēl viens neviennozīmīgi vērtēts projekts, kas ir ne gluži vēsturiska kopija, kā Melngalvju nams, ne gluži kas jauns arhitektoniskajā ziņā.

Tāpēc ļoti labi varu saprast arhitektu piesardzību - daudzus gadus cīnījušies, lai izstrādātu mehānismu, principus, saskaņā ar ko tiktu izskatīti jaunie projekti Vecrīgā. Un šāda attieksme ir pretrunā pieejai, ko redzam Okupācijas muzeja gadījumā, kad Birkerta skice tiek nostādīta kā pasaulslavena arhitekta risinājums, kas nu mums tagad visiem jāpieņem. Tas daudzus aizvaino, protams. Redzams, ka tas milzīgais darbs, kas ieguldīts, cīnoties par vecpilsētas kvalitāti, tiek ignorēts. Visu cieņu Birkerta kungam, bet šeit kritika veltīta ne tik daudz viņam, kā projekta piesaistītājiem. Jo tie iebildumi, kas ir no arhitektu kopienas, - tur nav nekā tāda dramatiska, kas pilnībā maina projekta koncepciju. Tie, manuprāt, ir saprotami argumenti - ņemt vērā vispārīgus nosacījumus, kas piemērojami visiem vecpilsētas projektiem, ievērot būvlaides, apjomu harmonisku integrāciju.

Un tomēr, vai iebildēs pret piedāvāto risinājumu nav kā būtiskāka par to, ka kāds jūtas aizvainots?

Lielākā projekta virzītāju kļūda, ka viņi pieņem, vismaz es tā saprotu no tā, kas redzēts līdz šim, ka Strēlnieku laukums ir tāds, kāds ir, un tāds arī paliks. Respektīvi, nav veikta elementāra pilsētbūvnieciskā analīze, kāda šī vieta izskatīsies nākotnē. Jo, ja mēs paskatāmies vēsturiskos plānus un arī mūsdienu plānošanas dokumentus, kas nosaka, kā laukums izskatīsies, tad redzam, ka ideālajā scenārijā laukums tiek atjaunots vēsturiskajās parcelāciju robežās, tad tas izskatās pavisam savādāks. Gar Grēcinieku ielu, Kaļķu ielu un droši vien arī 11. novembra krastmalu paredzēta apbūve. Līdz ar to vide ap konkrēto objektu būs radikāli atšķirīga, nekā tā ir šobrīd. Projekta virzītāji nav spējuši vizualizēt ēku nākotnes kontekstā un izanalizēt skatpunktus. Tas, ka arhitekti vēlas redzēt, kā projekts izskatīsies nākotnes apbūves apstākļos, ir ļoti normāli un tā nav nekāda apzināta projekta bremzēšana vai neiecietība pret projekta virzītājiem. Man arī nav īsti saprotams - ja projekta virzītāji saka, ka viņi jau septiņus gadus strādā pie šī projekta, kā var septiņu gadu laikā neveikt šādu elementāru pilsētbūvniecības analīzi?

Varbūt tikai tagad par to ir sākts tā nopietni runāt?

Cik man zināms, jau kopš Melngalvju nama būvniecības ir runāts par to, ka Strēlnieku laukums ir milzīgas vardarbības rezultātā Vecrīgā radies telpiski neiederīgs veidojums un ka stratēģiskais mērķis ir pakāpeniski soli pa solim atjaunot vēsturiskās apbūves apjomus. Okupācijas muzeja piebūve ir viens no šiem daudzajiem soļiem, nevis centrālais vecpilsētas notikums, kam vajadzētu tagad visu pakļaut.

Tad pārējās apbūves kontekstā jāskata arī jautājums, kādās proporcijās pret jauno fasādes daļu saglabājama esošās tumšā apdare?

Manā skatījumā tā ir subjektīvu viedokļu sadursme, un es pārāk neiesaistījos šajās diskusijās. Tur es tiešām vairāk uzticētos Birkerta kungam. Manuprāt, viņa oriģinālā skice bija harmoniskāka, ja mēs skatāmies uz Okupācijas muzeju no šodienas perspektīvas. Bet, ja ņemam vērā nākotnes perspektīvu, tad, protams, ir nianses, kas jāņem vērā. 

Visu Romāna Meļņika interviju ar arhitektu Tomu Kokinu lasiet trešdienas, 3.februāra, laikrakstā Diena! 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Uz Eiropas fona nav slikti

Latvijā šā gada pirmajos deviņos mēnešos dzimušo bērnu skaits nav sasniedzis pat desmit tūkstošus – šī Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) novembrī publiskotā ziņa radusi atbalsi tajā vidē, k...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē