Atklāt veikalu uzcenojumus

Finanšu ministrija iebilst. Jūs kā opozīcijas pārstāvis atbalstāt?Tiem dažiem PVN procentu punktiem ietekme uz produktu gala cenu būs tikai piliens jūrā. Kāpēc?Brīvās konkurences apstākļos valdība vai valsts cenas neregulē. Mēs varam debatēt par samazināto likmi pārtikai, cik mums tīk, patērētāji šo samazinājumu var nejust. Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, jo tā ietekme uz cenu niecīga. Otrkārt, tirdzniecības tīkls, kas piedāvā šīs preces patērētājiem, šo samazinājumu var paņemt sev. Klasiskais piemērs ir ar pienu – tā iepirkuma cenas būtiski samazinājušās, bet gatavā produkta cenas plauktos palikušas tādas pašas kā iepriekš.Tirgotavu konkurence neveicina cenu kritumu?Ļoti daudzi uzskata, ka tirgū pastāv konkurence. Es uzskatu, ka starp tirdzniecības ķēdēm konkurence nepastāv. Maxima un Rimi kopā aizņem aptuveni 60% Latvijas mazumtirdzniecības tirgus. Maxima ļoti lielā mērā realizē preci, kuru piegādā no Lietuvas. Kāda tur konkurence?Kāda būtu izeja no situācijas?Veikaliem jāatklāj sava uzcenojumu politika. Atcerieties, kad Latvijas valsts palielināja akcīzes nodokļa likmi, degvielas tirgotāji tūlīt pat izlika plakātus, kur bija redzams, cik maksā pati degviela, tās piegāde, cik lielas summas aiziet dažādos nodokļos un cik procentuāli mazs pret to visu ir tirgotāja uzcenojums. Pamēģiniet atnākt uz kādu no veikalu tīkliem un pamēģiniet noskaidrot, kāda ir viņu uzcenojuma politika. Neteiks! Konkurences trūkums tajā duopolā, kāds izveidojies (Maxima un Rimi), un jaunu lielo spēlētāju neienākšana tirgū nodrošina situāciju, kad uzcenojumu politika absolūti necaurskatāma, neprognozējama, nekontrolējama.Un kādas tam sekas?Tie ir lielveikalu tīkli, kas nosaka, kurš ražotājs strādās, ražos produkciju, varēs to pārdot, nodrošinās ar darba vietām cilvēkus un kurš ne – no kuriem viņi tās preces neiepirks. Sanāk absurda situācija. Pieņemsim, ka es esmu ražotājs un jūs esat ražotājs. Es ražoju preci, bet neieguldu naudu tās reklāmā, mārketingā, skaistā iepakojumā, tikai orientējos uz to, lai mana prece būtu lētāka, pieejamāka ar domu, ka peļņu gūšu no lielāka apgrozījuma. Turpretī jūs savu preci vēlaties pozicionēt kā dārgāku, paredzētu turīgākiem pircējiem, līdz ar to izdodat naudu par iepakojumu, mārketingu un tā tālāk. Attiecīgi es savu preci piegādāju par vienu eiro, jūs par diviem. Kas notiek veikalu plauktos? Abas preces maksā 2,99, un to nosaka ne jau ražotāji, bet lielveikalu tīkls. Divi lielākie veikalu tīkli var pateikt ražotājam: tu piegādāsi tikai mums. Un ražotāji šādos ultimātos brīžiem ieklausās, jo veikalu tīkls piedāvā iespēju realizēt preci lielos apjomos. Līdz ar to ražotāji ir atkarīgi no tirgotājiem, pat Saeimas komisijā viņi neatļaujas skaidri paust savu nostāju. Visu sarunu ar Andreju Elksniņu lasiet rakstā _Lielveikalu virskundzība laikrakstā Diena _trešdien, 11.februārī!**