Bezjēdzīgi memorandi vēlētāju dullināšanai

Kādēļ kādai latviskajai partijai parakstīt sev nāves spriedumu, ejot koalīcijā ar Saskaņu, ja ir iespējams uzturēt "pēdējā latvieša" tēlu, vienlaikus aizkulisēs draudot, ka, nedabūjot kādu amatu vai saimniecisku interesi jaunajā valdībā, tā potenciāli var izveidot koalīciju ar Saskaņu? Vēl iedarbīgāk, ja no vairākiem sarakstiem ar masīvu individuālo kampaņu palīdzību tiktu ievēlētas "jaunas sejas", kurām, potenciāli atšķeļoties no partijām, būtu iespējams uzkonstruēt, pieņemsim, kādu "profesionāļu valdību".

Jo vēlētāji balso par partijām, bet sponsori atbalsta konkrētus politiķus un solījumus.

Tas nu būtu jāatceras, ja vēlas izprast politikas procesus. Kāda tieši memoranda parakstīšana dotu garantijas pret šādu Latvijas politiskās virtuves nepievilcīgajai sejai daudz atbilstošāku scenāriju?

Iniciatīvas par dažādu pārpartijisku, "profesionāļu valdību" tapināšanu ar diezgan lielu regularitāti gadiem ir taustījušas iespējas vai ikreiz, kad iekšēji saļodzījusies kāda no koalīcijām. Arī pašas Saskaņas dažu kadru ilgošanās pēc amatiem izpildvarā pieaug, un jaunu kadru rekrutēšana šajā priekšvēlēšanu laikā skaidri norāda, ka šīs ambīcijas aizvien spēcīgāk sāks šūpot Saskaņas lēno dreifēšanu opozīcijas sastāvējušajos ūdeņos. 

Saskaņas jauno seju rekrutēšana piespēlē variācijām par "profesionāļu valdības" tēmu. Var dažādi izturēties pret Vjačeslava Dombrovska vai Anrija Matīsa politisko izvēli, bet nevar noliegt to, ka viens ir ASV izglītojies ekonomists, otrs gadiem ilgi ieņēmis vadošus amatus valsts pārvaldē (valsts sekretārs Ekonomikas un Satiksmes ministrijā), un runā, ka šie nav pēdējie rekrutēto uzvārdi. Abi pirms Saskaņas ir pabijuši attiecīgi Reformu partijā un Vienotībā. 

Par dažādu seju staigāšanu no partijas Latvijas attīstībai un pat "tēvzemiešu" rindām uz Saskaņu un tās "Siāmas dvīni" Amerika partiju nav pat jāatgādina. Tādēļ absolūti reālas šķiet jau šobrīd aizkulisēs klīstošās runas par ēnu koalīcijām, ar kurām pēc vēlēšanām slēpti biedēs tie, kuriem: a) ar Saskaņu sanāktu vairākums, ja viņi mestos tādā avantūrā; b) būtu zelta kārts jeb daži nepieciešamie deputātu mandāti latvisko partiju veidotas koalīcijas stabilitātes nodrošināšanai. 

Sabiedrības atmiņa diemžēl izrādās īsāka pat par vienu vēlēšanu ciklu, tādēļ atgādināšu, ka aiz cīņas pret Saskaņas aicināšanu koalīcijā savus merkantilos amatu mērķus, atšķeļoties no Zatlera Reformu partijas, 2011. gada oktobrī centās nomaskēt pat tāds folklorizējies politpārpratums kā "olšteinieši", kuri aiz sevis atstājuši nezināmas ietekmes aģentus gan ministrijās, gan Saeimā.  

Tādēļ, zinot latvieša unikālo spēju aiz trim priedēm neieraudzīt mežu, iedomājieties, ko visu ir iespējams priekšvēlēšanu emocijās paslēpt aiz tik jaudīga politiskā lozunga "nē Saskaņai".