Bordāna "nevainīgā" vēstule

Uzmanības pievēršana sev ar vēstījumu rakstīšanu pasaules varenajiem nav jauns žanrs politiķu izpildījumā. Iepriekš vēstuli Barakam Obamam rakstījis Jānis Urbanovičs (Saskaņa), sociālajos tīklos nakts melnumā Donaldam Trampam rakstījis Artuss Kaimiņš (KPV LV), savukārt Māris Gulbis savulaik dzirdīgas ausis meklēja pie Romas pāvesta, jo viņam pāri bija nodarījis Ainārs Šlesers. Par vareno atbildēm Latvijas politiķiem vēsture gan klusē. Bet, ja kādam šķiet, ka Bordāna vēstuļu kontekstā stāsts ir tikai par starptautisko prestižu un reputāciju, nepiekritīšu.

Daudz būtiskāka ir kāda cita nianse, proti,

Latvijas valsts šobrīd ir atbildētāja vairākās apjomīgās tiesvedībās, par kurām publiskas Bordāna izpausmes nav dzirdētas.

Piemēram, valsts tiesājas ar bibliotēkas būvniekiem, tāpat arī par gudronu dīķiem. Taču īpašu nokrāsu tieslietu ministra Bordāna māžošanās ar vēstulēm vēstniecībām iegūst kontekstā ar simtu miljonu prasību pret Latvijas valsti no bijušās Norvik bankas akcionāra Grigorija Guseļņikova, kurš sevi pozicionē kā lielākais Latvijas privātais investors. Tās pašas Norvik bankas, kuru apkalpo Bordāna partijas biedra, kriminālvajāšanai izdotā Jura Juraša sievas pārstāvētais advokātu birojs. Jurašs, starp citu, ir tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs, tuvs Bordāna politiskais sabiedrotais. Kā prasības summa no Latvijas izskanējuši 200 miljoni eiro.

Un šis ir tas brīdis, kad Bordāna vēstule vairs neizskatās pēc naiva emociju uzplūda. Politiķiem, lai runātu par sev svarīgām tēmām, ir daudz dažādu instrumentu. Tostarp neformālas sarunas ar ārvalstu diplomātiem. Tas nav nekāds noslēpums, tā ir ierasta prakse, kas īpaši netiek slēpta un noliegta pat visaugstākajā līmenī. Un nebūsim naivi, bez sabiedroto skaidra atbalsta nozīmīgi valstiski lēmumi ilgtermiņā nav iespējami. Ja Bordāns gribēja dot signālus sabiedrotajiem, viņam bija visas iespējas tikties, runāt, un rezultāts būtu analoģisks. Taču tika izvēlēta cita taktika – skaļa un atklāta uzmanības pievēršana sev un vēstījumam, no kuras, starp citu, diezgan skaidri norobežojās Ārlietu ministrija. Un tas ir saprotami.

Kādēļ Latvijas tieslietu ministram šādā veidā bija vajadzība stiprināt naratīvu par Latviju kā neizdevušos valsti, korupcijas cauraustu visos līmeņos?

Šī vēstule mazāk ir stāsts par Latvijas reputāciju vai Jurašu, tas ir stāsts par Latvijas tiesībsargu, prokuratūras un visas tiesu sistēmas starptautisku oficializēšanu, ja tā var teikt.

Tas ir Latvijas tieslietu ministra 2019. gadā parakstīts dokuments, kuru var jebkurā brīdī likt uz galda. Kur un kā – brīva vieta iztēlei. Protams, šādai vēstulei nav tiešu juridisku konsekvenču, taču starptautisku tiesvedību kontekstā tas rada pietiekami skaidru fonu un Latvijas pozīciju, maigi sakot, nestiprina. Un neticu, ka tajā pašā bijušās Norvik bankas tiesvedības kontekstā šī vēstule ir atstāta bez ievērības. Šāda vēstule ir totāla bezatbildība no valsts amatpersonas puses tajā ziņā, ka var kalpot kā kārtējais arguments tiem, kuri Latviju vēlas redzēt kā neizdevušos valsti, vai tiem, kas no Latvijas vēlas pietiesāt simtus miljonu.