Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis paudis viedokli, ka nepieciešams izvērtēt zinātnisko institūtu darbu un pārvērtēt finansējuma piešķiršanas kritērijus. Vai sasaiste starp ražošanu un zinātni jūsu nozarē nav pietiekama?
Ķīļa kunga uzstādījums izvērtēt zinātnisko institūtu darbību un pārdalīt finansējumu, piešķirot vairāk naudas tiem virzieniem, no kuriem ir rezultāts –gan fundamentālā, gan praktiskā zinātnē – vērtējams kā pilnīgi pareizs.
Mēs no Latvijas zinātniekiem gaidām vairāk ideju ar praktisko vērtību un gaidām, lai tiktu burtiski apkrauti ar jauniem medikamentiem un varētu izvēlēties, ko ražot un virzīt tirgū, ko nē.
Latvijas zinātne – arī farmācijas jomā – jau kopš XX. gadsimta 90. gadiem cietusi no talantīgu speciālistu emigrācijas. Kā panākt, lai Latvija nezaudē izglītotus, perspektīvus cilvēkus?
Daudzi zinātnieki, kas aizbrauca 90. gados, ir atgriezušies Latvijā. Nenoliedzami, daudzi palikuši un karjeru izveidojuši ārzemēs. Svarīgākais jautājums ir, vai cilvēks brauc prom ar domu iegūt ārvalstu pieredzi un atgriezties, vai arī ar pārliecību, ka neatgriezīsies. Ja zinātnieks pieņēmis lēmumu aizbraukt no Latvijas un neatgriezties, tā ir valsts atbildība, ar valsti saprotot katru cilvēku, kurš aizbraucējam vēl var kādu vārdu teikt, atrunāt.
Tagad, atšķirībā no 90. gadiem, farmācijas nozares zinātniekiem Latvijā un, piemēram, Vācijā pieejamā vienlīdzīga materiāltehniskā bāze pētniecībai?
Materiāltehniskā bāze, resursi un tehnoloģijas pilnīgi noteikti neatšķiras. Arī atalgojums mūsu valstī ir konkurētspējīgs. Farmācijas nozarē speciālistu trūkst, tāpēc esam spiesti atalgojuma jomā pat pārmaksāt.
Turklāt tiem cilvēkiem, kuri aizbrauc strādāt uz ārzemēm, jāsaprot, ka palicējiem, kuri šobrīd pūlas, lai daudzas nozares Latvijā vispār noturētu, ir un būs priekšrocības mūsu valstī. Nevis tiem, kuri kaut kad varbūt sadomās atgriezties. Vietu vai statusu, ko cer iegūt aizbraukušais, brīdī kad iedomāsies reemigrēt, būs aizņēmis cilvēks, kurš nekur nav emigrējis, izturējis tepat, Latvijā krīzes un pēckrīzes gadus un guvis nenovērtējamu pieredzi.
Patlaban panākt, ka iedzīvotāji lieto vietējos medikamentus ir vieglāk nekā panākt, ka mūsu valsts ārsti tos pacientiem iesaka?
Daudzos gadījumos – jā. Latvijā ir aptuveni desmit tūkstoši ārstu. Katram no ārstiem ir savs medikamentu klāsts, uz ko ārsts paļaujas, un gadiem iesaka pacientam, jo par šīm zālēm jūtas drošs. Tāpēc īpaši grūti ir virzīt tirgū jaunu produktu. Kad pie ārsta atnāk pacients un uzdod jautājumu par kādu jaunu vietējo medikamentu, ārsts arī sāk domāt, ka varbūt tas ir uzmanības vērts medikaments.
Gan jāsaka, mūsu valstī novērojams diametrāli pretējs pacientu uzticēšanās līmenis ārstiem. Daļa pacientu pieņem visu, ko ārsti saka, bet citi, saklausījušies, ka visi ārsti tiek uzpirkti un korumpēti, ārstu ieteikumiem par vēlamajiem medikamentiem netic nemaz.
Vai tā nav, ka ārstu vidū atrodami farmācijas industrijas uzpirkti un korumpēti mediķi?
Mediķu vidū ir ļoti daudz profesionālu un godprātīgu cilvēku, bet, protams, kā jau ikvienā nozarē, atradīsies arī tādi, kuriem minētie pārmetumi tiek veltīti pamatoti.
Medikamentu tirgū valsts iesaistīta vairāk nekā daudzu citu preču tirgos, piemēram, veicot medikamentu reģistrāciju. Valsts attieksme pret vietējiem un ieviestajiem medikamentiem ir identiska?
Zāļu ražotāji reiz sacīja, vajag likumā ierakstīt, ka jāpērk tikai mūsu valstī ražotas zāles. To likumā noteikt nav iespējams. Bet valsts skaidri liek saprast, vai es kā ražotājs valstij esmu vajadzīgs. Ja tirgū ir brīva niša un iedzīvotājiem vajadzīgs mans piedāvātais medikaments, tad medikamenta reģistrācijas procedūra notiek ļoti ātri. Ja pieejamas jau vairākas izvēles, tad arī neviens nesaka, nē, nereģistrēšu, bet visi procesi notiek ļoti lēni. Protams, gribam, lai birokrātiskā mašinērija būtu ātrāka.
Visu interviju lasiet rīt, 18. decembrī, laikrakstā Diena.