Par to nebūtu īpaši jāatgādina, ja visa mūsu sabiedrība cienītu Satversmi un ievērotu tur noteikto, ka "valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda". Diemžēl pērnā gada nogalē galvaspilsētā iebraukušu laucinieku paustais, ka Rīgā latviešu valodu gandrīz nedzird, nav gluži bez pamata, turklāt arī visas reģionu pilsētas un novadi nevar lepoties ar latvisku vidi.
Taču latviešu valodas lietošana ir svarīga ne tikai emocionālā aspektā un ne tikai tāpēc, lai stātos pretī tai visiem zināmajai nācijai, kas latviešiem radusi uzspiest savu valodu (vēstures gaitā tādas nācijas gan bijušas vairākas), bet arī tāpēc, ka, jo plašāks latviešu valodas zinātāju skaits, jo lielākas pastāvēšanas iespējas daudzām jomām, kuru vidū spilgts piemērs ir grāmatniecība. Latviešu oriģinālliteratūra, grāmatu izdošana un pārdošana nevar pastāvēt bez cilvēkiem, kuri lasa latviski.
Tāpēc šajā, 2023., gadā mūsu sabiedrībai vajadzētu saprast, ka nav pieļaujama situācija – cilvēki, kas Latvijā dzīvo gadiem, jūtas komfortabli, neapguvuši latviešu valodu vismaz ikdienas saziņas līmenī. Reizēm pret prasību pārvaldīt latviešu valodu tiek iebilsts, argumentējot ar dažu tautsaimniecības segmentu specifiku, taču tā ir demagoģija. Skaidrs, ka neviens saprātīgs cilvēks prasību runāt latviski neizvirzīs tūristiem, kas apceļo mūsu valsti. Prasība sazināties latviski nav arī kategoriski izvirzāma ārvalstu studentiem un viesstrādniekiem plašākajā šī jēdziena nozīmē – no mazkvalificētu darbu veicējiem līdz unikālām zināšanām apveltītiem ekspertiem, kuri Latvijā ieradušies uz konkrētu laiku un te neplāno palikt. Līdzīgi ir arī ar tā dēvētajiem digitālajiem nomadiem, kuri bieži pārceļas no vienas valsts uz otru un strādā, virtuāli sadarbojoties ar cilvēkiem no visas pasaules.
Runa ir par to, ka latviešu valoda ir jāpārvalda tiem cilvēkiem, kuri gadiem un pat gadu desmitiem pastāvīgi dzīvo Latvijā, te strādā, brauc sabiedriskajā transportā, apmeklē kultūras pasākumus, veselības aprūpes iestādes un veikalus un pat neplāno doties no mūsu valsts prom.
Latviskajai mentalitātei raksturīgā tolerance un laipnība pret cittautiešiem, protams, ir labas īpašības, taču tā nav iedarbīga stratēģija tad, ja nākas sastapties ar nekauņām, kas atbild nevis ar tādu pašu toleranci un laipnību, bet gan ar bezkaunīgu bravūru.
Ir laiks Latvijā radīt vidi, kurā cieņa pret latviešu valodu būtu norma.