Situāciju vērtēju kā ļoti smagu. Redzam, ka mūsu valsts nebija gatava šādai Krievijas pretreakcijai, kaut mums jau sen bija jābūt aprēķiniem, kādā veidā mūs ietekmēs sankcijas, kas vērstas pret Krieviju, un kā iespējamā atbilde uz tām. Nekādi aprēķini nav veikti, cik es zinu. Sabiedrībai mēģina stāstīt, ka nemaz tik traki nav, ka mēs nemaz tik ļoti necietīsim un ka vēl tikai domāsim, vai Briselei prasīt kompensācijas. Visiem aprēķiniem jau sen bija jābūt gataviem, lai tagad tos varētu celt galdā Briselē, sakot: kur ir kompensācijas, jo mēs no visa šī pasākuma cietīsim visvairāk.
Šajā kontekstā mani izbrīna, ka Laimdota Straujuma nevēlas uzklausīt bijušos premjerus - šie cilvēki strādāja, kad valstī bija krīze 1998. gadā, viņu pieredze būtu noderīga. Viņai neesot laika, varbūt pēc nedēļas... Tas ir kā ugunsdzēsēji teiktu: tagad mums nav laika dzēst, mēs atbrauksim pēc nedēļas. Labi, es varbūt pārspīlēju, bet katrā gadījumā man ir sajūta, ka valdība nav gatava šai situācijai, jo nekādi krīzes centri nav izveidoti, lai monitorētu, kas notiek katrā jomā - tranzītā, pārtikas rūpniecībā.
Tas, ko valdība liek priekšā, vēl neatrisina jautājumu, ko darīt ar produkciju. Es pieņemu, ka nepareizas reakcijas uz šo situāciju varētu mūsu stāvokli vēl vairāk pasliktināt.
Visu, kas notiek, varēja paredzēt, ja domā līdzi, ja analizē. Nopietni analītiķi maksā dārgi, bet vēl dārgāk maksā politiķu glupība. Es gribētu teikt, ka te mēs saskaramies ar ļoti nopietnu politisku glupību un neprofesionalitāti. Tauta atkal no tā cietīs.
Tad nu jautājums, vai mums ir valstsvīri vai tikai tādi nabaga politiķi, kas domā vien par 4. oktobri. Katrs to var izvērtēt. Un kādus padomus mums dod rietumnieki? Kā ASV vēstnieks teica: lai tagad drusku pasāp, pēc tam varbūt sāpēs mazāk. Droši vien...
No Eiropas nekādu solidaritāti es nesagaidu. Iedomājieties, cik lielus zaudējumus cieš Vācija, kas tagad likvidē savus uzņēmumus Krievijā, kur, pēc Merkeles vārdiem, nodarbināti apmēram 300 tūkstoši. Ko darīs franči, kas strādā kuģu būvētavās? Politikā labdarības nav. Ir intereses aizsargāt savu tautu, savu valsti. Un pēc tam, kas atliek pāri, tas tiks citiem. Kā krievi saka, katram savs krekls tuvāks.
Eiropā nav arī vienotības. Kāda ir reakcija uz Krievijas Valsts domes spīkera vietnieka Žirinovska izteikumiem? Kāpēc Eiropas Savienība nevarētu kaut kādā kopīgā paziņojumā vērsties pret šāda veida politisku huligānismu? Mēs atkal vieni paši kaut ko čivināsim? Ja ir kopējā ārpolitika, kopējā drošības politika, vajadzēja Eiropas Savienībai un NATO paust savu kopējo pozīciju arī tagad. Žirinovskis taču nav kaut kāds opozicionārs, viņš ir, atkārtošos, domes spīkera vietnieks. Kāpēc mūsu Ārlietu ministrija necenšas šo jautājumu aktualizēt gan ES, gan NATO līmenī? Lai tiktu pieņemta nopietna rezolūcija. Ne jau tāpēc, lai Žirinovskis nobītos, bet principā. Eiropai šodien jāapliecina pasaulei, Krievijai un arī pašai sev, ka mēs esam savienība, nevis kaut kas bezveidīgs. Un, ja nevar vienoties ES līmenī, kāpēc kaut vai Baltijas valstu ārlietu ministri vai prezidenti nevarētu sanākt kopā un paust kopīgu nostāju? Kur tad ir tā Baltijas valstu solidaritāte? Jo, runājot kaut vai astoņu miljonu cilvēku vārdā, ir cits svars nekā katram atsevišķi.