Jāatgādina, ka pirmais Indijas un Pakistānas karš par Kašmīru izcēlās vēl 1947. gadā – gandrīz uzreiz pēc tam, kad abas valstis ieguva neatkarību no britu koloniālās impērijas. Pirms tam Džammu un Kašmīra bija formāli neatkarīga valsts, kuras iedzīvotāju vairākumu veidoja musulmaņi, taču pie varas atradās hinduistu monarhija. Pēdējā pieņēma lēmumu pievienoties Indijai, kas savukārt izraisīja musulmaņu sašutumu un noveda pie kara starp Indiju un Pakistānu, katrai no valstīm aizstāvot savus ticības brāļus.
Kopš tā laika reģions ir sadalīts, bet konflikti izceļas ar apskaužamu regularitāti, turklāt gandrīz vienmēr pēc jau daudzkārt piedzīvota scenārija, tāda paša kā arī šajā gadījumā. Pēc Kašmīras Pakistānas daļas islāmistu Indijas pusē sarīkota terora akta Indija dod triecienu pa šo islāmistu nometnēm, kuru Pakistāna savukārt uzskata par uzbrukumu tās suverenitātei, kamdēļ nekavējas ar atbildes pasākumiem. Vienlaikus nedz viena, nedz otra puse atklāti nevēlas iesaistīties vērienīgā konfliktā, aprobežojoties ar kareivīguma un muskuļu demonstrēšanu.
Pirmkārt, kareivīgākos prātus ievērojami atvēsina fakts, ka abu valstu rīcībā ir kodolieroči, un pastāv reāla iespēja, ka gadījumā, ja viena no pusēm gūst vērā ņemamus militārus panākumus, pretējā nometne var ķerties pie pēdējā argumenta. Otrkārt, intensīva karadarbība starp valstīm, kurās abās kopā mīt 1,6 miljardi cilvēku, novedīs pie grandioza mēroga cilvēku upuriem un humanitārās katastrofas ar neprognozējamām sekām, bet Kašmīra nav tā vērta, lai riskētu ar šādām sekām.
Kopumā nebeidzamā spriedze tiek savā ziņā kontrolēta, bet konflikti risinās, ievērojot lai arī asiņainus, taču spēles noteikumus. Tomēr pastāv risks, ka notikumu attīstība var kļūt nekontrolējama un iziet ārpus noteikumu rāmjiem, novedot vai nu pie plaša mēroga karadarbības, vai pat kodolieroču pielietošanas.
Ir arī skaidrs, ka saviem spēkiem Indija un Pakistāna izlīgumu panākt nav spējīgas, ir nepieciešams pietiekami autoritatīvs šķīrējtiesnesis. Šajā gadījumā autoritātes nepietiek pat ANO, un būtībā kandidāti ir tikai divi – vai nu ASV, vai arī Ķīnas un Krievijas vadībā izveidotā Šanhajas sadarbības organizācija, kura samērā nesen uzņēma savās rindās arī Indiju un Pakistānu, turklāt pēc ilgstošām pārdomām un pastāvot šaubām par šāda soļa lietderību.
Cits jautājums ir, ka abi iespējamie šķīrējtiesneši atrodas savstarpējā ģeopolitiskā konfrontācijā, kā arī labi apzinās, ka tai pusei, kurai izdosies (ja izdosies) panākt izlīgumu Kašmīrā, pavērsies arī plašas iespējas pārvilināt Indiju un Pakistānu savā nometnē. Rezultātā iespējamie arbitri tā vietā, lai apvienotu spēkus, rada šķēršļus viens otra ceļā, savukārt konfliktiem Kašmīrā beigas nav saskatāmas.
rekur
Irlielāmērāticams
GEO