Kādi ir, tā novērtēti

Lai arī pētnieki atzīst, ka nekādas būtiskas izmaiņu tendences sabiedrības attieksmē pret politiķiem šobrīd nav novērojamas, kā redzam no reakcijām interneta saziņā, minētie dati daudzus šokējuši. "Tiktāl nu esam!..." – tā dažos vārdos var raksturot to sajūtu, ko daudzos raisīja šī ziņa.

Taču, ja iedziļinās cēloņos, kas varētu būt šādas attieksmes pamatā, un ja rēķinās, ka aptaujas galarezultāts ir vidējais rādītājs, situācija vairs neliekas tik ļoti dramatiska. Skaidrs, ka attieksmi pret parlamentu pamatā nosaka attieksme pret partiju, par ko balsots. Ja attiecīgais politiskais spēks ir iekļuvis parlamentā un sevi tur daudzmaz labi parādījis, tā vēlētāji visdrīzāk būs pozitīvi noskaņoti arī pret šo institūciju. Cita lieta, ja partija palikusi ārpus Saeimas vai piedzīvojusi sairumu kā šobrīd Vienotība, – tad arī vēlētājam necik augstās domās par parlamentāriešiem un arī parlamentu būt nav pamata. Jo vairāk tad, ja arī pašas partijas pamatā komunicē nevis par to, kādā veidā labāk, efektīvāk kopīgi panākt kādu vēlētājiem būtisku problēmu risinājumu, bet gan kā pildīt budžetu, ko pēc tam savās interesēs pārdalīt, un cik slikti ir konkurenti. Ir bijuši pat brīži, kad deputāta amata kandidāti atklāti aģitē par sevi kā mazāko ļaunumu. Kādu attieksmi pēc kaut kā tāda viņi var būt pelnījuši?

Labi, situācija ir, kāda ir, – vai no tās varam "izlobīt" kādus riskus nākotnē? Tiešā veidā visdrīzāk vien ne visai augstu aktivitāti nākamajās vēlēšanās, lai gan tas nav droši, jo vēlētāju mobilitāti ietekmē arī citi faktori. Ir dzirdēti viedokļi, ka esošā situācija var provocēt iepriekš neparedzamus protesta balsojumus. Iespējams, taču tikai tad, ja parādīsies kāds politisks spēks, kam cilvēki būs tendēti vairāk uzticēties nekā tiem, kas jau tikuši ievēlēti. Pagaidām tāda nav. Vismaz aptaujas rāda, ka necik lielu vēlētāju interesi neviena no ārpusparlamenta partijām neraisa. Kaut kas mainīties var vienīgi tad, ja ideoloģiski tuvi politiskie spēki sāktu apvienoties, veidot kaut ko līdzīgu Vienotībai-2, kura tad iegūtu lielāku uzticības kredītu un tā dēvēto politisko vilkmi, taču tam ir viens būtisks priekšnoteikums, ko esošie opozicionāri nespēj izpildīt, – jādefinē, kādas ir vēlētājiem svarīgās vērtības, ko šīs partijas aizstāv, kādas ir reālās problēmas (nevis izdomātie bubuļi), ko gatavi risināt. Šobrīd nekā tāda nav. Pie varas vēl netikušie nevis piedāvā, kā labāk attīstīt valsti, bet gan domā, kā pēc iespējas drošāk tikt amatos. Vēlētājs nav muļķis, to labi redz, un nav brīnums, ka arī attiecīgi novērtē.