Laika ziņas
Šodien
Migla
Rīgā 0 °C
Migla
Piektdiena, 29. novembris
Ignats, Virgīnija

Kaktiņš: Uzņēmēju pesimismam arvien ir tendence pieaugt

Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktoru Arni Kaktiņu intervē Romāns Meļņiks.

Ir nākamā gada valsts budžeta pieņemšanas laiks. Valdība plāno iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu un arī jaunus nodokļus, par ko satrauktas uzņēmēju organizācijas. Ko rāda socioloģija - ir pamats optimismam vai tieši otrādi - satraukumam?

Ja skatāmies Citadele indeksa datus - tas ir pētījums, kur mēs kopš 2004. gada katru kvartālu aptaujājam 750 uzņēmējus, lai noskaidrotu, kā viņi jūtas, - redzams, ka šīgada trešais kvartāls bija piektais pēc kārtas, kad Latvijas uzņēmēji statistiski vidēji biežāk pauda, ka jūtas slikti un ir pesimistiski, nekā to, ka jūtas labi un ir optimistiski. Saskaņā ar indeksa kalkulācijas metodoloģiju, ja rādītājs ir zem 50 punktiem, tas liecina, ka dominē pesimisms, ja virs - optimisms. Šīgada pirmajā kvartālā indekss bija apmēram 48,7 punkti, otrajā kvartālā noslīdēja uz 48,2, bet trešajā kvartālā - uz 47,4. Redzam šogad pesimisma pieaugumu. Un vēlreiz gribu atkārtot, jo tas man šķiet svarīgi, - šis ir jau piektais secīgais kvartāls, kad dominējošs ir pesimisms.

Vai ir zināms iemesls šābrīža pesimismam?

Šajā konkrētajā pētījumā mēs neuzdodam jautājumu, kāpēc uzņēmēji jūtas tā, kā jūtas. Bet šķiet, ka viens būtisks faktors ir mūsu attiecības ar austrumu kaimiņu, respektīvi, sankciju jautājums. Jā, no vienas puses var teikt, ka mūsu tirdzniecības apjomi ar Krieviju ir mazi - vismaz tādā izpratnē, ka attiecību pārtraukšana nav valsts ekonomikai nāvējoša -, ir labi, ka uzņēmumi uzspējuši pārorientēties uz citiem tirgiem, taču zaudējumi objektīvi tomēr ir. Neiespējami iedomāties, ka šī faktora dēļ mēs ar vēl lielāku paātrinājumu varētu iet kalnup. Ja skatāmies uz būvniecību, man labpatīk domāt, ka ne vienīgais, bet viens no būtiskiem ietekmes faktoriem šai nozarei bija pārmaiņas uzturēšanās atļauju regulējumā. Un tālāk jau kā savienotajos traukos - ja nauda ienāk, tā cirkulē - celtnieki iztērē veikalos, kafejnīcās, to īpašnieki un darbinieki atkal kā nu kurš. Un, jo vairāk naudas ieplūst, jo labāk šis naudas aprites mehānisms darbojas, bet, jo mazāk ieplūst - jo sliktāk. Tāpat lielā daļā Eiropas attīstības tempi nav tik labi, kā gribētos, un tas ietekmē arī mūsu eksporta iespējas. Arī iekšējā patēriņa tirgus ļoti mazs.

Kā šis uzņēmēju pesimisms saskan ar valdības optimismu par sagaidāmo IKP pieaugumu nākamgad?

Citadele indeksam pastāv ļoti augsta apsteidzoša korelācija ar IKP rādītājiem. Korelācijas koeficients patlaban ir 0,95. Pie esošā pesimisma līmeņa IKP vēl neaizies negatīvā zonā, bet tas, ko ar visai augstu varbūtību var apgalvot, ka tie kopprodukta rādītāji, kas tiks paziņoti pēc mēneša, diviem, trim, visdrīzāk būs sliktāki nekā līdzšinējie. IKP rādītājs raksturo nevis esošo situāciju, bet pagātni. Respektīvi, kaut kad iepriekš uzņēmēji ir vai nav kaut ko saražojuši, tad to ir pārdevuši vai nav, vēl pēc kāda laika dati noziņoti valsts institūcijām, to apkopošana arī prasījusi kādu laiku, un tad ir iegūts attiecīgais IKP cipars. Savukārt aptaujā mēs situāciju uzņēmējdarbībā nomērām šobrīd. Ja uzņēmējs šobrīd jūtas optimistiski, gatavojas paplašināt ražošanu, pieņemt darbā cilvēkus, plāno apgrozījuma pieaugumu, tad ar visai augstu varbūtību viņš rītdien tos plānus īstenos, attiecīgi saražos vairāk produkta un to pēc tam varēs konstatēt IKP ciparā. Visās attīstītajās valstīs, kur ir aktīvas biržas, tiek ņemti vērā šādi mērījumi.

Tiktāl par uzņēmējiem, bet kā uz tā fona savas iespējas vērtē darba ņēmēji?

Lai saprastu, kā iedzīvotāji šobrīd vērtē valsts ekonomiku un arī paši savu personīgo finansiālo stāvokli, mums var līdzēt DNB Latvijas barometrs, kur mēs kopš 2008. gada katru kvartālu mērām sabiedrības noskaņojumus virknē, man šķiet, ļoti būtisku jautājumu. Jāsaka, kopš pētījumu sākuma dominējošs ir bijis pesimisms, jautājums tikai - cik liels tā līmenis un kā tas mainās laika gaitā. Valsts ekonomiskā stāvokļa vērtējums šī gada laikā ļoti maz mainījies - absolūti lielākā daļa to uzskata par sliktu, kaut vara, balstoties uz makroekonomiskajiem datiem, deklarē ko pilnīgi pretēju - par ekonomikas attīstību, pozitīvu IKP, to, ka Latvija uz kopējā Eiropas fona ir absolūts veiksmes stāsts.

Cilvēki to nejūt?

Nejūt, neredz un netic. Ja skatāmies cilvēku prognozes, kas ar Latvijas ekonomiku varētu notikt pēc 12 mēnešiem, arī te šobrīd dominē pesimisms un kopš 2014. gada tam ir tendence padziļināties. Bet visā šajā kontekstā ļoti interesants ir vēl viens pētījums, ko uzsākām 2000. gadā un kur cilvēkiem prasām, cik daudz jums mēnesī vajadzētu pelnīt, lai jūs varētu normāli dzīvot, un cik, lai jūs varētu apmierināt visus savus sapņus. Summas, ko cilvēki nosaukuši, lai varētu normāli dzīvot, gada laikā pieaugušas par 6,5%, bet tas, cik nepieciešams, lai apmierinātu visas savas vajadzības - par 19%. Pat neskatoties uz to, ka oficiāli pie mums inflācijas nav, un IKP cipari, kas rāda mūsu kopējās labklājības pieaugumu, ir daudz mazāki. Citiem vārdiem, redzam, ka uztvere par normālu dzīvi Latvijā piedzīvo strauju inflāciju.

Kā tas ir reālajos ciparos? Cik lielas ir tās sapņu algas?

Es varu minēt vidējās aritmētiskās vērtības - pētījumā tas ir atvērts jautājums, kur cilvēki paši nosauc summas, mēs nofiltrējam ekstrēmos rādītājus un skatāmies, kas vidēji sanāk. Sapņu alga šogad augustā bija 3300 eiro (2012. gadā tā bija 1900 eiro, 2013. gadā - 2200, bet 2014. gadā - 2800 eiro). Savukārt normālai dzīvei, pēc iedzīvotāju domām, 2000. gadā vidēji statistiski bija nepieciešami 490 eiro, šis cipars gadu no gada auga, līdz 2008. gadā sasniedza 1150 eiro. Krīzes laikā prasības kritās līdz 840 eiro 2012. gadā, un tad atkal vērojams kāpums - 2013. gadā normālai dzīvei bija nepieciešami 980 eiro, 2014. gadā - 1060, bet šovasar jau 1120 eiro.

Bet ko tas nozīmē? Visdrīzāk, ka indivīdi arvien vairāk prasa algu pielikumu saviem darba devējiem, un te veidojas tāda kā šķēre - no vienas puses, uzņēmēji atzīst, ka viņu lietas iet uz leju, bet, no otras puses, ir darbinieku pārliecība, ka viņiem pienāktos saņemt vairāk. Iezīmējas vērā ņemams konflikts - cilvēku gaidas un prasības iet pretējā virzienā tam, kas notiek Latvijas ekonomikā. Agrāk vai vēlāk lielai iedzīvotāju daļai nāksies piedzīvot vilšanos.

Droši vien arī politiķiem nāksies piedzīvot vilšanos?

Nezinu. Man šķiet, ka politiķi piedzīvo vilšanos, kad krīt valdības un jāzaudē krēsli. Vismaz man radusies sajūta, ka politiskajai elitei tas, kā jūtas iedzīvotāji vai uzņēmēji, diemžēl pārāk nerūp. Viens ir vārdi skaistās svētku runās, cita lieta - reālā darbība, kas šajā kontekstā būtu valsts budžets, bet tas šoreiz top, ignorējot uzņēmēju un darba ņēmēju organizāciju iebildumus. 

Visu Romāna Meļņika interviju ar Arni Kaktiņu lasiet trešdienas, 25.novembra, laikrakstā Diena!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Pašpasludināts stabilitātes garants

Process ap to, kas turpmākos piecus gadus ieņems Latvijas Bankas (LB) prezidenta amatu ar 160 000 eiro algu gadā, aizgājis tādos neceļos, ka kļūst par labu piemēru tam, kā notiek manipulāci...

Labējā spārna kandidāts

Partija Gruzijas sapnis šonedēļ nosauca sava kandidāta uz nākamā šīs valsts prezidenta amatu vārdu – uz šo posteni tiks virzīts tuvas Gruzijas sapņa sabiedrotās, nelielas, par labēji radikālu bieži d...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē