Ķīna kļūst par Rietumu galveno ienaidnieci?

Pēc 2015. gada, kad Vašingtona un Pekina parakstīja īpašu vienošanos par kiberdrošību, jautājums par Ķīnas kiberspiegošanu lielā mērā pazuda no dienas kārtības, tomēr tagad tas atkal kļuvis aktuāls. Vienlaikus kiberuzbrukumu tēma ir tikai daļa no rietumvalstīs, galvenokārt ASV un Lielbritānijā, apgriezienus uzņemošās tendences, ka Pekina tiek vainota visos iespējamos grēkos.

Rezultātā Ķīna strauji sāk nomainīt Krieviju Rietumu pasaules galvenās ienaidnieces statusā.

Pats par sevi šis fakts nav pārsteidzošs. Lai arī Krievija ir vienīgā nerietumu valsts, kura militāri spēj garantēti iznīcināt jebkuru pretinieku un, no šāda viedokļa raugoties, ir eksistenciāls apdraudējums Rietumiem (un otrādi), kā arī īsteno savu starptautisko politiku, lielā mērā nerēķinoties ar Rietumu interesēm, globālu ideoloģisku un vēl mazāk ekonomisku ambīciju Maskavai nav. Attiecīgi aiz savas, turklāt pieticīgās ietekmes zonas robežām Krievija Rietumu intereses apdraud minimāli.

Ķīna savukārt atbilst parunai par kluso ūdeņu dziļumu. Bez pompozitātes un drīzāk cenzdamās slēpt, nevis izcelt sasniegumus (kā to bija novēlējis Ķīnas ekonomisko reformu tēvs Dens Sjaopins), Pekina pēc nepilnu divu gadsimtu pārtraukuma ir atgriezusies kā viens no globālās ģeopolitikas centriem un vairāk nespēj slēpt ambīcijas.

Ķīnas plānos ir līdz 2049. gadam (komunistiskās valsts dibināšanas simtgadei) kļūt par pasaules vadošo lielvalsti faktiski visās jomās.

Šo iemeslu dēļ nav šaubu, ka tieši Ķīna, nevis Krievija ir kolektīvo Rietumu joprojām vadošās valsts ASV galvenā oponente, tostarp arī tādēļ, ka Volfovica doktrīnu neviens nav grasījies atcelt. Ja arī var rasties jautājumi, tad tikai par to, kamdēļ vēršanās pret Pekinu ir novilcināta tik ilgi. Līdz brīdim, kad ticamāk šķiet, ka Pekinas augšupejas apturēšana drīzāk nav, nekā ir iespējama.

ASV iespējas sasniegt izvirzītos mērķus papildus samazina iekšējās nesaskaņas Rietumos starp kontinentālās Eiropas vecajām lielvalstīm un tā dēvētajiem anglosakšiem un viņu atbalstītājiem, kā arī fakts, ka Rietumu līdzšinējā politika ir novedusi pie Krievijas un Ķīnas tuvināšanās. Cits jautājums ir, cik šī alianse ir situatīva un cik – spējīga pastāvēt ilgtermiņā, taču kopējs pretinieks vienmēr vieno, bet Rietumu iespējas pārspēt šo apvienību ir tuvu nullei.

Šī iemesla dēļ ticama šķiet iespēja, ka jau drīzā nākotnē Rietumos, neraugoties uz ievērojamas politiskās elites daļas vētrainu pretestību, sāks mainīties attieksme pret Krieviju. Attiecības tiks mēģināts normalizēt, apmaiņā cenšoties panākt no Krievijas garantijas, ka tā paliks neitrāla, nepiegādās Ķīnai savu jaunāko bruņojumu utt. Nav gan skaidrs, vai Maskavai piedāvājums šķitīs interesants, taču paradigmas maiņa nav nereāla, un tas jāpatur prātā arī pašiem kaismīgākajiem esošās paradigmas atbalstītājiem, pie kādiem pieder arī Latvija.