"Lāča pakalpojumu" varā

Arvien nav skaidrs, kālab valstij vajadzēja iesaistīties privāta bankrotējoša uzņēmuma problēmās.

Bet tā doma par ārzemnieku pielūgsmi... tā ir vērta, lai par viņu piedomātu un pētītu. Vēlu visiem veiksmi pētīšanā.

vai ir tik grūti palasīt, kas notiek metalurģijas nozarē pasaulē - kopš krīzes 2088. gadā nozare tā arī nav atguvusies. 2010.gadā Ķīna palaida milzīgas metalurģiskās produkcijas ražošanas jaudas un no pasaules lielākā importētāja kļuva par pasaules lielāko eksportetāju. Tas patiesībā bija zināms jau vairākus gadus pirms tam. Pašlaik arī Ķīnā ekonomika palēninās un patēriņš vietējā tirgū samazinās, tāpēc centieni pārdot citās valstīs kļūst pat agresīvaki, nekā līdz šim. Un pa to burzmu krutie džeki (vai tikai iedomājas , ka ir kruti) viens pārdod, citi pērk metalurģijas uzņēmumu, nezinot, kādi vispār ir spēles noteikumi šajā lauciņā. Bet vietējie, kas gadiem darbojušies šajā nozarē, ir iemīti zemē un vēl iztrīti ar kāju pa zemi. Bet ko nu tur - pirkstus vēdeklī izvērst jau nav nekas sarežģīts... Bet reāli čiks vien iznācis

Rantiņs ar Vrubļevski savulaik nebija RVR likvidatoros? Žurnālisti varētu papētīt "who is who".

Par Metalurgu- svarīgākais jautājums ir- vai šāda veida ražošana ir konkurētspējīga vispār? Vai var elektrokrāsnīs kausēt lūžņu tēraudu, no tā ražot prastu celtniecības armatūru un iziet kaut pa nullēm? Atbilde ir vienkārša- nevar! Vienā svaru kausā ir elektroenerģijas tarifi, otrā- armatūras tirgus cena. Un vēl- Rantiņa kungs ir metālapstrādātājs, nevis metalurgs. Tas ir divas pilnīgi dažādas lietas, tāpat kā astronoms un astrologs. LM ir sprāgonītis, kurš jau ir stipri iesmacis, tāpēc tā atdzīvināšana ir veltīgs darbs.