Eksministrs Roberts Ķīlis, kura vadīšanas laikā budžeta plānošanas katastrofa notikusi, protams, atbildību par to uzņemties negrasās. Gluži otrādi - sabiedriskās televīzijas ziņu raidījumā viņš vaino sistēmu. Runas veids vien liecina, ka viņam pat prātā neienāk, ka šādas kļūdas sistēma var pieļaut vien mazspējīgu vadītāju vadībā. Jau viņa laikā "ministrija visādas cūcības" esot darījusi, un šī esot vien viena no pūstošās sistēmas cūcībām. "To es nedarīju, to darīja kāds cits," ar smaidu uz lūpām no TV ekrāna saka eksministrs. Īsumā - kļūdu esot pielaidusi kāda bijusī ministrijas darbiniece, kura turklāt vienreiz esot disciplināri sodīta un galu galā arī atlaista. Spriežot pēc eksministra publiskās komunikācijas, viņam šķiet, ka nepatīkamā situācija par Latvijā nepieredzēto budžeta plānošanas kļūdu ir izsmelta. Šobrīd atliek vien tāds sīkums, kā sadabūt sešus miljonus, no kuriem rosīgā Izglītības un zinātnes ministrija trīs jau esot atradusi iekšējās rezervēs. Arī pašreizējais ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, šķiet, jūtas pietiekami komfortabli - valsts sekretārei esot uzdots šādas situācijas nākotnē nepieļaut, jo pārāk daudz ministrijai svarīgu lēmumu bijis viena cilvēka rokās. Sak, gan jau situācija atrisināsies, pedagogiem neviens pāri nedarīs, neraugoties uz Finanšu ministrijas un premjera Valda Dombrovska pūcīgajiem vaigiem.
Visā šai stāstā gan pazudusi kāda būtiska lieta, proti, vai grandiozākās Latvijas budžeta plānošanas kļūdas dēļ kādam nebūtu jāuzņemas arī politiskā atbildība? Un nav pat svarīgi - kādai personai, politiskam spēkam vai visai koalīcijai. Ar visām no tā izrietošajām konsekvencēm. Varam tikai iedomāties, kas notiktu privātā uzņēmumā, piemēram, kādā zviedru bankā, ja tiktu pieļauta līdzīga rakstura kļūda? Atrunas par darbinieku atbildību un sistēmas mazspēju nelīdzētu. Vadītājs izlidotu no šīs sistēmas ar kartona kasti rokās tā, ka neviens gailis pakaļ nedziedātu. Izlidotu, ja pats neaizietu. Neraugoties uz to, ka vainojams priekštecis. Arī par ārštata padomnieku pie šī lēmuma klāt stāvējušu personu neviens neņemtu. Protams, šobrīd var saprast Reformu partijas situāciju, jo rezervistu soliņš nav pārāk garš. Arī valdības vadītājs šādās situācijās var vien bargi pakratīt ar pirkstu. Tāpēc Reformu partijai nekas citas neatliek, kā paralēli citām reformām ķerties pie politiskās atbildības jēdziena reformas.