Jā, protams, jāļauj ministriem iestrādāties, apgūt aktuālos jautājumus, taču pietiekama detaļu nepārzināšana nu nekādi nevar būt par attaisnojumu vīzijas, lielo mērķuzstādījumu un pamatuzdevumu trūkumam. Jau iepriekšējā valdība tika veidota uz laiku līdz vēlēšanām, vai tiešām arī šī orientējas uz īsu laiku (un gatavību nostrādāt visus četrus apliecina vien atrunu frāzēs, kad kāds pajautā)?
Lai gan nevar teikt, ka visiem valdībā būtu izteikts ambīciju trūkums - veselības ministrs ļoti aktīvi pozicionē savas ieceres -, taču tās pamatā vērstas uz patēriņu, patērētāju vēlmju apmierināšanu, nevis valsts izaugsmi kopumā. Ekonomikas ministre, no kuras būtu sagaidāma īpaši enerģiska pozicionēšanās kā uzņēmējdarbības veicinātājai, savos izteikumos diemžēl vēl "peld", atrunājas no malas visu vērojoša eksperta cienīgām frāzēm. Jaudas trūkums vērojams arī premjeres retorikā. Viņa jau pēc sava rakstura ir nevis visus mobilizējošs karognesējs, bet darītājs. Pienākumu cilvēks - ja kas jādara, pati visu izdarīs un, ja kāds netiek galā, tad arī tā nastu uzņemsies (bet nastām apkrautie, kā zināms, citiem pa priekšu paskriet nevar; un, kā nav dedzīga vilcēja visu priekšgalā, arī pārējie piebremzējas).
Skaidrs, ka, tiklīdz kāds ierunājas par straujāku attīstību, cilvēku prātos jo spilgti ataust nesen piedzīvotais, jaunu ekonomikas pārkaršanu jau nu nemaz negribētos piedzīvot. Taču tas nenozīmē, ka stāvēšana uz vietas būtu labāka vai drošāka. Arī gliemeža gaitā vilkties nevaram atļauties. Kā nesen intervijā Dienai akcentēja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš, labklājības līmenis Latvijā ir aptuveni divu trešdaļu apmērā no Eiropas vidējā. Cilvēki joprojām ir ļoti motivēti pārcelties uz dzīvi valstīs ar lielākām algām, lielākām karjeras (kas svarīgi jauniem cilvēkiem) un pensijas fonda uzkrāšanas (par ko sāk domāt pusmūžā) iespējām, labākām sociālajām garantijām utt. Darbaspēka emigrācijas tempi gan piebremzējušies, taču izslavētā ekonomikas atlabšana pēckrīzes gados nav bijusi ne tuvu tik iespaidīga, lai aizbraukšanas vilkmi mazinātu. Labi, varbūt mazinājusies aizbraukšana aiz izmisuma, ka darba nav, bet kredīts jāmaksā, kas lika laukstrādnieku darbos iejūgties pat cilvēkiem ar augstāko izglītību. Tagad aizbrauc, šo soli rūpīgāk izplānojot, tostarp iepriekš apgūstot kādu no turīgākās valstīs ejošajām profesijām vai izvēloties studiju iespējas ārzemēs.
Bet tas nozīmē, ka mēs ar katru dienu zaudējam cilvēkresursus, kas būtiski nepieciešami straujākai valsts izaugsmei, un līdz ar to palielinām cenu, ko nākotnē maksāsim par vēlmi beidzot labāk dzīvot arī savā zemē.