No Alekseja piezīmēm par piedzīvoto Anglijā redzams, ka arī tur, meklējot labākus dzīves apstākļus, aktīvākie, izglītotākie no reģioniem pārcēlušies uz centriem. Lai izdzīvotu, nomalēs esošie uzņēmumi bijuši spiesti lielā skaitā piesaistīt viesstrādniekus. Jūtot apdraudējumu, mazāk izglītotie vietējie izveidojuši savstarpējās palīdzības sistēmu, iekārtojot vieglākos darbos savus radus, draugus, novadniekus un ieviešot nerakstītus likumus konkurētspējīgo iebraucēju diskriminācijai. Sekas - darba efektivitātes un kvalitātes kritums, ļaunprātīga sociālo garantiju izmantošana, kriminogēnās situācijas pasliktināšanās.
Pat ja rakstītājs kādā brīdī ir pārspīlējis, tas tik un tā liek aizdomāties, ko mēs darām, lai nepieļautu, ka Latvija nonāk līdzīgā situācijā.
Jā, savā ziņā mums ir šķietami mazāk risku, jo valsts nabadzīgāka, reģionu nomalēs nav lielu uzņēmumu, kam būtu nepieciešamība piesaistīt viesstrādniekus. Taču mūs apdraud otra galējība: darbspējīga vecuma cilvēku masveida aizbraukšana un uzņēmējdarbības apsīkums reģionos noveduši pie tā, ka pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda dotācijas šogad saņem 90 no 119 pašvaldībām, bet 78% nacionālās nozīmes attīstības centru pašvaldībām nav pietiekamu finanšu līdzekļu savu autonomo funkciju veikšanai. Reģionu nevienlīdzības ziņā Eiropas Savienībā esam starp līderiem - protams, negatīvā nozīmē.
Šajā kontekstā dīvaini dzirdēt amatpersonu ik pa brīdim paustos izteikumus, ka, lūk, rēķinot pēc pakalpojumu saņēmēju skaita vai apdzīvotības blīvuma, sabiedriskā transporta, veselības aprūpes pakalpojumu, izglītības iestāžu darba nodrošināšana reģionos esot par dārgu. Joprojām dominējoša ir sektorāla, uz izmaksu samazinājumu, nevis attīstību vērsta valstiska domāšana. Un nekas neliecina par iespējamu uzlabošanos tuvākajā laikā.
Ir gan sagatavotas, bet valdības vēl neakceptētas Reģionālās politikas pamatnostādnes 2013.-2019. gadam, taču, visticamāk, tuvojošos vēlēšanu un ar to saistītās politiskās greizsirdības dēļ šim dokumentam lemta vien noputēšana kādā tālākā plauktā.
Tā rezultātā patlaban Latvijā notiekošais aizvien vairāk sāk atgādināt teritorijas atbrīvošanu jauniem būvlaukumiem. Kā zināms, valdības neiejaukšanās politika ir īpaši izdevīga tiem, kas ražotnes būvē «zaļā pļavā», nepieciešamos darbiniekus ievedot no valstīm ar vēl zemāku dzīves līmeni. Un tad tikai laika jautājums, kad nonāksim līdz Alekseja rakstā attēlotajām situācijām.