Ja pieejam racionāli, mums būtu pamats prasīt, lai politiķi visas pārmaiņas ieplāno ļoti savlaicīgi, kompleksi un detalizēti, lai rūpīgi izvērtē visus riskus un paredz nepieciešamos līdzekļus. Daudzos gadījumos tā arī notiek, taču šāda scenārija vājā vieta ir tā, ka īstos darītājus sabiedrība nemaz nepamana un bieži vien novērtē zemāk nekā tos, kas izceļas ar skaļu kritiku.
Šādu situāciju savulaik (šķiet, 7. Saeimas laikā) piedzīvoja tēvzemieši, kas veica visai radikālas reformas labklājības un veselības jomā, par ko valdībā bija uzņēmušies atbildību. Sociāldemokrāti tolaik bija opozīcijā un visai agresīvi kritizēja pie varas esošos. Liels bija visu pārsteigums, kad socioloģiskajās aptaujās atklājās, ka sabiedrības skatījumā par cilvēku veselību un labklājību vairāk rūpējas lielākie bļāvēji, nevis darītāji.
Šis gan nav vienīgais tāds gadījums, taču labi raksturo cēloni tam, kāpēc daudziem politiķiem darbības imitācija brīžiem šķiet pat svarīgāka par rezultātu. Tāpēc, ja nav iemesla uzmanības piesaistīšanai, to izdomā. Ja ne citādi, tad apzināti pavirši pieņemot lēmumus par sabiedriski būtiskiem jautājumiem.
Daži svaigi piemēri.
Komentējot notikumus Ukrainā, Einars Repše visai kategoriskā tonī paudis: nevar pieļaut, ka iekšējās pretrunas risina ar asinsizliešanu; esot asi jāreaģē. Skaista, taču faktiski tukša tēze. Militārus miera uzturēšanas spēkus taču uz konflikta vietu nesūtīsim, bet no mūsu publiskā nosodījuma, lai arī cik kategorisks tas būtu, strīdniekiem, kā tautā saka, ne silts, ne auksts.
Cits gadījums. Šobrīd ministri vai ik dienas sev pievērš uzmanību ar centieniem nodrošināt atbalstu mazturīgajiem pēc elektrības tirgus atvēršanas. Tēlo, ka tik strauju cenu kāpumu neesot spējuši iepriekš paredzēt. Nu, labi, atradīs budžetā dažus miljonus pabalstiem un priekšvēlēšanu laikā varēs pozicionēt sevi teju vai kā nācijas glābējus. Kaut, iedziļinoties lietas būtībā, skaidri redzams, ka tas viss ir blefs - jau laikā, kad tika lemts par elektrības tirgus liberalizāciju, nevienam nebija šaubu, ka brīvā tirgus apstākļos politiski uzspiestais Starta tarifs nedarbosies. Par cilvēkiem, kam jāsniedz palīdzība, varēja padomāt jau tad, taču... toreiz tas nebija aktuāli, līdz ar to rūpes neviens nenovērtētu.
Vēl viena izrāde vērojama ap Daniela Pavļuta ministrēšanas laikā sagatavoto dzīvojamo telpu īres likuma projektu, ko asi kritizē kā īrnieki, tā izīrētāji. Problēma apstāklī, ka valsts pēdējos gados ir "ieekonomējusi" uz pārcelšanās pabalsta izmaksu rēķina. Ko mainīt var vienīgi tad, ja ekonomikas un finanšu ministri kopīgi vienojas par pabalsta atjaunošanu. Taču tas saistīts ar atraidījuma risku. Tāpēc pašreizējais ministrs Vjačeslavs Dombrovskis sper drošāko no iespējamiem soļiem - nāk klajā vienīgi ar aktīvu rīcību faktiski imitējošu paziņojumu, ka uzdevis problēmu risināt savas ministrijas ierēdnim. Atkal darbība pēc principa: svarīgs nevis rezultāts, bet gan tas, lai visi redz pareizo nostāju un aktīvo rosīšanos.
Izrādes primitīvas, bet kādu jau uzrunā.