Ļaušanās panikai par bēgļu pieplūdumu, šķiet, ir pašapziņas trūkuma spilgtākā izpausme pēdējā laikā. Esam tik vārgi, par savu identitāti pastāvēt nespējīgi, ja baidāmies, ka to apdraudēt var daži simti (nu labi - pat ja tūkstoši) iebraucēju? Varētu teikt, ka tāda attieksme ir smieklīga, ja nebūtu tik nožēlojama.
Taču tikpat labi teiktais attiecas arī uz Saeimas un valdības pārstāvju iebildēm pret uzņēmēju organizāciju iniciatīvu pārvilināt uz Latviju ārzonās reģistrētās juridiskās personas (jau dzirdam, ka Briselē par to dusmošoties, kaut neviens taču nav pat jautājis!), tāpat - nacionāla līmeņa pazemojuma sajūtu, ko izjūtam ik reizi, kad kāds tautietis iekuļas nepatikšanās kur citur pasaulē, skaudību, kad uzzinām par kaimiņos esošo igauņu panākumiem, vai nenovīdību, ja kāds no līdzcilvēkiem guvis straujākus panākumus nekā paši. Un, jā, te pieminama arī sen zināmā Latvijas varas struktūru pārcentība dažādu Eiropas prasību ieviešanā, nekritiski pieņemot visu, ko liek vai tikai iesaka, pat nemēģinot "izsist" kaut pārejas periodus.
Otra, ja tā var teikt, nacionālās identitātes izpausme - pielāgošanās. Vislabāk to redzam valsts valodas lietošanā vai, pareizāk sakot, nelietošanā situācijās, kad kādam no sarunbiedriem tas sagādā grūtības. Sekas - joprojām ievērojamais to cilvēku skaits, kuri nav iemācījušies latviski sazināties pat pēc vairākiem desmitiem te nodzīvotu gadu. Grūta valoda? Muļķības! Jebkuras šādas atrunas apgāžamas ar tiem nu jau daudzajiem piemēriem, kad no ārzemēm iebraukušie latviski sāk runāt dažu mēnešu laikā.
Šīs abas tendences ir cieši saistītas. Faktiski pirmā izriet no otrās, proti, par ārējiem spēkiem mūs vairāk apdraud pašu pielāgošanās. Bet patīkamā ziņa - šī kaite nav no neārstējamām. Nepieciešama tikai mērķtiecīga rīcība. Bēgļu gadījumā - skaidrs, ikvienam saprotams iebraucēju integrācijas plāns, bet jautājumā par valsts ekonomikas izaugsmes veicināšanu - mērķtiecīga virzība uz šo mērķi. Darot, mēģinot, nevis atrunājoties.