Bija sagaidāms, ka šajā gadu mijā premjers savu vēstījumu tautai būs īpaši sagatavojis. Gan tāpēc, ka izpildīts viņa valdīšanas piecgades plāns - Latvija reāli iestājusies eirozonā. Gan tāpēc, ka šī bija Valda Dombrovska pēdējā gadumijas runa - valdība ir demisionējusi un šoreiz ir skaidrs, ka nākamās vadību uzņemsies kāds cits. Kad vēl, ja ne šādā brīdī pateikties sabiedrībai par atbalstu un atvainoties par pieļautajām kļūmēm, atskatīties uz paveikto un ieskicēt vēlamo kursu saviem politiskajiem mantiniekiem.
Taču tā vietā, lai pateiktu sirsnīgu paldies visiem tiem, kas reiz noticēja viņa piedāvātajam krīzes pārvarēšanas ceļam, kas izturēja, neaizbrauca un varbūt tic vēl joprojām, televizoru ekrānos bija skatāma vēl stīvāka, vēl mehāniskāka lelle nekā citugad. Bezemociju seja no špikermašīnas "atstrādāja" tekstu par Latvijas uzņemšanu eirozonā, krīzes pārvarēšanas gadu rezultātiem un mūsu izaugsmes iespējām nākotnē, par pērn piedzīvotajiem priecīgajiem un arī traģiskajiem notikumiem. Un vienīgais, kas runā piesaistīja uzmanību, bija tas, ka šoreiz tā sanākusi neparasti īsa, it kā netieši apliecinot - ilggadējam vadonim vairs nav ko teikt. Viss būtiskākais ietilpināms tikai dažās sausās frāzēs.
Taču nav jau tā, ka ekspremjers neprastu norunāt dzīvāk, personiskāk. Dažas minūtes pēc pusnakts TV tiešraidē no svinīgā pasākuma par godu eiro ieviešanai skatāmā Dombrovska uzruna bija daudz emocionālāka. Nesamākslota. Teikta bez špikermašīnas. Ar svinīgu prieku sejā.
Kāpēc tikpat dzīva nevarēja būt arī gadumijas uzruna? Skaidrs, ka cilvēkam ar tik ilgu politisko pieredzi kā Dombrovskim tādu norunāt nebūtu nekādu problēmu. Un nekas traks nenotiktu, ja kādā frāzē viņš saminstinātos vai pārteiktos.
Cilvēki politiķus visaugstāk novērtē, kad tie ir patiesi pret sabiedrību. Kad saka, ko paši domā, nevis to, ko kāds tiem uzrakstījis priekšā. Par to esam vairākkārt pārliecinājušies ar Valsts prezidenta piemēru. Viņš gan ticis daudz kritizēts par neveikli nolasītajām formālajām runām starptautiskajos forumos, taču arī slavēts, kad intervijās procesus raksturo pēc būtības. Saviem vārdiem. Kā tas bija pēc traģēdijas. Šeit gan vietā piebilde, ka arī prezidents īsajā pirmsgadumijas uzrunā varēja iztikt bez lapiņas, kurā ieskatīties.
Pēdējos gados jau vairākkārt dzirdēta skepse par valdības vadītāja oficiālās uzrunas nepieciešamību īsi pirms pusnakts. Nedzīvojam autoritārā režīmā, kur visu nosaka viena konkrētā persona, tāpēc, daudzuprāt, par labāku uzskatāma Valsts prezidenta ieviestā prakse pirms pusnakts paust īsu apsveikumu, bet gada sākuma runai atvēlēt laiku nākamajā dienā. Daļēji tam var piekrist, taču kopumā tradīcija, ka valdības vadītājs gadumijā simboliski ir kopā ar tautu, nav slikta. Tikai, uzrunājot sabiedrību, valstsvīri nedrīkst pazaudēt cilvēcisko seju. Kā diemžēl dažkārt gadās.