Taču atbalstoša attieksme, kas izskan gan no ZZS, gan Nacionālās apvienības līderu un vairāku Vienotības deputātu puses, liecina, ka minētās kandidatūras apspriešana politikas kuluāros jau notikusi. Vienīgā, kas publiski "sprēgā pretī", ir... Vienotības priekšsēde Solvita Āboltiņa - "mēs nedzīvojam monarhijā, kur karaļi nosauc savus pēctečus", viņa paudusi. Un to var saprast, jo, pirmkārt, iniciatīva nav nākusi no viņas, kā tas pienāktos pēc statusa, un, otrkārt, par reālāko alternatīvu Kozlovskim vismaz publiski tiek minēta tieši viņa. Bet vistrakākais, ka šajā gadījumā partijas līderei atvēlēta tāda kā... bubuļa loma, ar ko publiski iebiedēt.
Protams, partijām vēl jāiet uz konsultācijām pie Valsts prezidenta, gan jau tiks minētas vēl kādas kandidatūras, notiks stīvēšanās par ministru krēsliem, varbūt pie reizes arī sašūpojot dažu labu no Saeimā esošajiem, būs diskusijas arī par jaunu partneru piesaisti... tas viss vēl būs, bet jau šodien redzams, ka līdz ar valdības atkāpšanos Vienotībā ir sākušās būtiskas politiskā smaguma centra pārbīdes. Ja līdz šim starp Vienotības pārstāvjiem valdībā un Saeimas frakcijā bija tādas kā kaimiņu attiecības, pēdējie notikumi nošķīruma sienu ir sagrāvuši, bet spožākie līderi kā bija divi - te domāta Āboltiņa un Straujuma -, tā arī palikuši. Līdz ar to nav grūti prognozēt, cik neiespējami būs Āboltiņai saglabāt savu pozīciju tad, ja Straujumas nominētais ministrs gūs parlamenta vairuma atbalstu premjera amatam. Droši vien nekļūdīšos, sakot, ka daudzi Vienotībā un arī tās līdz šim veidotās koalīcijas partijās to vien gaida.
Vai Kozlovskis būs labs premjers? Nezinu. Visdrīzāk centīgs, taču politiski visai neizteiksmīgs. Bet tas, ka tieši viņš var būt par lielisku politiskā kompromisa figūru, gan acīmredzams. Jo, kas tad partijām šobrīd vajadzīgs? Lai nespīd spožāk par sabiedrotajiem, tos nelamā, kā to esam pieredzējuši Āboltiņas gadījumā, bet valdības darbu vada tehniski precīzi, bez liekām kļūdām un skandāliem.
Un vēl. Tieši premjers faktiski ir partijas lokomotīve - pēc viņa vērtē partijas darbu. Tieši tāpēc būtu tikai pareizi šajā amatā nokļūt partijas galvai. Arī tas, ka Vienotības gadījumā tā nav, ir izdevīgi tās sabiedrotajiem, jo tie vienlaikus ir arī konkurenti.