Par iešanu pa jauniem, nezināmiem ceļiem pēc 13. Saeimas vēlēšanām daudz tiek runāts arī politiskā kontekstā, jo uz politiskās skatuves ir nonākuši cilvēki bez pieredzes darbā Saeimā un valdībā, turklāt šādi cilvēki sniedzas arī pēc ministru portfeļiem.
Kopumā publiski izskanējušie viedokļi par dažādiem ministru amata kandidātiem kārtējo reizi apliecina, ka mūsu sabiedrībai raksturīga domāšana "viss ir slikti un visi ir slikti".
Pieredzējušie politiķi izpelnās kritiku kā "tautas uzticību zaudējušie vecie spēki", savukārt cilvēkiem, kuri tikko ienākuši politikā, pāri veļas kritikas lavīna ar kategorisku saukli "šis nu gan nav Saeimas deputāta vai ministra līmeņa cilvēks".
Protams, ikvienam, kas izvēlas darboties politikā, jārēķinās ar pastiprinātu sabiedrības uzmanību un arī ar kritiku. Būtu naivi, iesaistoties politikā, domāt, ka līdzšinējie profesionālie kāpumi un kritumi, kā arī hobiji un uzskati netiks publiski apspriesti un vērtēti, un jācer, ka tik naivs neviens no jaunajiem politiķiem nav. Taču politiķiem veltītā kritika nereti izpaužas kā prasta zākāšana, un tas met ēnu uz tiem cilvēkiem, kuri zākājas, neatkarīgi no tā, vai lamāti tiek pieredzējušie politiķi, vai politikas pirmziemnieki.
Tomēr arī politiskajiem spēkiem derētu cienīt gan savus vēlētājus, gan mūsu sabiedrību kopumā un apjaust, ka vairs nav XX gadsimta 90. gadi un mēs vairs neesam valsts, kas nupat atjaunojusi neatkarību pēc ilgām padomju okupācijas desmitgadēm un kurā tāpēc ir tādi politiķi, kādi ir. Tagad, 2019. gadā, mēs jau gadiem ilgi esam Eiropas Savienības dalībvalsts, kas vēlas, lai to starptautiskā mērogā uztver par līdzvērtīgu Rietumeiropas un Skandināvijas valstīm, un līdz ar to arī mūsu valdības erudīcijai jābūt atbilstošai.
Turklāt svarīgākais jau nav tas, ko par Latviju domā citās valstīs, bet gan tas, lai mums būtu ministri, kas savās atbildības jomās mācētu veicināt attīstību un risināt problēmas, nevis vispār nezinātu, kādas jomas ir katras ministrijas pārziņā.
Atkārtosimlīdzapvemsimies!