Ne tikai armija garantē drošību un aizsardzību

Šķiet, šis varētu būt labs drošas informācijas avots par šo tēmu un valstiskumu kopumā ikvienam valsts iedzīvotājam, un arī jāpiekrīt ministra Arta Pabrika (A/P) paustajam, ka pašreizējā drošības situācijā darbs pie nacionālās informatīvās telpas stiprināšanas gūst arvien lielāku nozīmi. Lai spētu pasargāt sevi un savu ģimeni, ikvienam Latvijas iedzīvotājam jābūt labi informētam.

Un tomēr – vai jau atkal kārtējo reizi drošības kontekstā neaizmirstam par klasisko aizsardzību un informatīvo drošību ne mazāk būtisku kritēriju – reģionos dzīvojošos valsts iedzīvotājus? Manuprāt, viens no valsts aizsardzības efektīviem instrumentiem ir ne tikai labi ekipēta regulārā armija un spēcīga, pret ārējiem uzbrukumiem noturīga informatīvā telpa. Tikpat nozīmīgu valstiskuma un zināmas drošības funkciju veic reģionu iedzīvotāji, tostarp pierobežā dzīvojošie.

Tādēļ, plānojot teritorijas un informatīvās telpas aizsardzības aktivitātes, nedrīkst aizmirst arī paralēli plānot un attīstīt nepieciešamo infrastruktūru reģionos, lai novērstu cilvēku aizplūšanu uz Rīgas konglomerāta burbuli vai pat peļņā uz ārvalstīm. Būsim reāli – neviens reģionā dzīvojošais pilsonis (sevišķi mazāk apdzīvotajās teritorijās) jau sen neprasa tikpat plašu un kvalitatīvu infrastruktūras tīklojumu kā ekonomiski attīstītajos centros. Tomēr daudzu pēdējo gadu laikā īstenotā valsts politika apzināti atstāj reģionus nabadzīga un nemīlēta pabērna lomā, tādējādi sekmējot cilvēku bēgšanu no reģioniem un līdz ar to arī attīstībai pieejamo resursu krasu samazināšanos.

Protams, nav gluži tā, ka lauki tagad masveidā aizaug ar pamežiem un mežiem, taču cilvēku un apdzīvotu māju skaits gan nepielūdzami krītas.

Valsti veido un dzīvu uztur cilvēki, kuri tajā dzīvo un ar savu pienesumu sekmē tās attīstību. Tādēļ ekspertiem un arī pseidoekspertiem vērts atcerēties, ka daļa sabiedrības pagaidām vēl dzīvo krietni tālāk par Rīgas aglomerācijas robežām un nebūt nav izslēdzams, ka tieši šie cilvēki iespējama tieša vai netieša valsts apdraudējuma gadījumā būs tie, kuri pirmie stāsies pretī potenciālajam iebrucējam, zināmā mērā sargādami dažu labu uzpūtīgu Rīgas "kundziņu".

Tajā pašā laikā – ja reģionos cilvēku tikpat kā nebūs, ko un kā tur sargās un nosargās armija? Reformu kontekstā politiķiem vērts tomēr atcerēties arī šādu, manuprāt, būtisku faktoru, nevis tikai zīmēt kartes un "ekseļus".