Diez vai būs iespējams atrast daudz tādu cilvēku, kuri paši nekad nav bijuši iesaistīti kādā strīdā vai vismaz redzējuši, kā ar savstarpējām "laipnībām" apmainās gājējs un velosipēdists, riteņbraucējs un autovadītājs vai arī autovadītājs un gājējs. Turklāt šo nosacīto trīs "grupu" pārstāvji itin bieži mēdz pakonfliktēt pat savā starpā. Loģiski, ka neviens no šiem satiksmes dalībniekiem nekur nepazudīs un arī nākotnē būs vien jāmēģina kaut kā sadzīvot visiem kopīgā telpā.
Protams, viens no vienkāršākajiem veidiem ir kritizēt pilsētas vadību par gadiem nerisināto infrastruktūras problēmu, kā arī savstarpēji gānīties par "otras grupas" slikto attieksmi pret pārējiem satiksmes dalībniekiem.
Un tomēr – varbūt būtu vērts arī paskatīties kaut nedaudz pašam uz savu uzvedību un rīcību šajā kopīgajā telpā.
Lai arī kā, tomēr nevar gluži apgalvot, ka infrastruktūras nav vispār. Varbūt ne īpaši pārdomāti un sistēmiski loģiski, tomēr ir gan veloceļi, gan ietves, gan arī vairāk vai mazāk izbraucamas ielas automašīnām. Taču pat vietās, kur katram satiksmes dalībniekam ir izveidots savs pārvietošanās ceļš, tāpat notiek konflikti, šķiet, tikai tādēļ, ka aizvien nespējam mainīt paši savu attieksmi.
Joprojām nespēju saprast, kādēļ velobraucējam ir jāpārvietojas pa gājēju ietvi vai ielas braucamo daļu, ja turpat ir izveidots veloceļš, tieši tāpat nav saprotama gājēja nepārvaramā vēlme iet pa veloceļu, nevis pa ietvi. Un diezgan nožēlojami ir redzēt ikdienā tādus autovadītājus, kuri uzskata par pieņemamu novietot automašīnu stāvēšanai (kaut vai īslaicīgi) uz veloceļa vai ietves. Šķiet, te tomēr nebūs īsti vietā lamāt infrastruktūras uzturētājus – te drīzāk būtu pamatots iemesls vispirms katram paskatīties uz sevi un nopietni padomāt par savu rīcību, savu attieksmi pret apkārtējiem.
Ļoti šaubos, vai dzīve pilsētā kļūs drošāka, ja tajā būs ideāli izveidota infrastruktūra ikvienam satiksmes dalībniekam, taču savu attieksmi nemainīs tie, kuriem šķiet, ka tieši viņi ir vissvarīgākie, kam pienākas visas priekšrocības un pārējo līdzcilvēku respekts. Diemžēl tieši šādu indivīdu (kuri savā prātā ir iedomājušies sevi par īpašākiem) dēļ ne uz ielām, ne parkos, ne pagalmos cilvēki nevar justies pilnīgi droši, ka nez no kurienes uzradies «lielceļa karalis» nenotrieks no kājām pašus vai bērnus.
Ļoti gribētos ticēt, ka pamazām tomēr spēsim iemācīties ne tikai pieprasīt, bet arī sniegt pretī. Un te nav runas par infrastruktūru. Te ir runa par pieklājību un attieksmi.
Gājējs, bet