Pirmkārt, Ārpolitikas institūts ir nevalstiska organizācija, kuru tikai daļēji finansē Latvijas Ārlietu ministrija. Naudiņu darbībai dod arī Frīdriha Eberta fonds, kas pēc politiskās nokrāsas ir viegli rozā, bet pēc ārpolitikas virziena ir kādreizējās Vācijas kancleres Merkeles pozīcijas, proti, cik vien iespējams draudzīgs Krievijai un tās piegādātajai gāzei.
Kas tad īsti ir Ārpolitikas institūts, kas sniedz rekomendācijas ārpolitikā? Nevalstiska organizācija, domnīca, kura nodibināta jau 1992. gadā, un šādas organizācijas nav tikai ārpolitikas jomā vien. To galvenais uzdevums ir dot tautas mandātu politikas veidošanai. Proti, politikas nerodas gluži tukšā vietā, un ir jābūt iniciatīvai no vēlētāja, kas nav valsts sastāvdaļa. Saprotams, ka šo organizāciju saikne ar vēlētāju ir tik apšaubāma, cik vien iespējams. Tā ir ekspertu grupa, kas no savas sapratnes un pozīcijas pēta starptautiskos notikumus un sniedz rekomendācijas, ko darīt. Nesaka jau, ka tas ir tautas viedoklis, tomēr labāk nekā tad, ja to rakstītu pati Ārlietu ministrija. Rekomendācijas ir, tās ir pārliecinošas, jo autoru vidū ir arī ārlietu ministre Baiba Braže, kas savā veidā leģitimē visus apgalvojumus, kas gadagrāmatā atrodami.
Pati gadagrāmata sastāv no virknes pētījumu, un kopumā to ir grūti uztvert kā vienotu plānu. Izdevums ir gluži kā lupatu deķis no daudzām savītām parpalām, kur katrs autors rakstījis par to, kas tam sāp. Vismaz tāda ir pēcgarša. Deķa audējs, izskatās, pie stellēm nav stāvējis, un pats dokuments nevieš pārliecību par harmoniju starp autoriem un viņu pētījumu secinājumiem. Īsāk, tos pat var pretnostatīt un iegūt pamatīgu disonansi.
Ko īsti ir pateikusi Sintija Broka? Viņa savā pētījumā gari un plaši analizē Izraēlas un palestīniešu konfliktu un pievēršas Gazas kara sekām. Tiek uzsvērta humanitārā krīze Gazā, Starptautiskās tiesas un Starptautiskās Krimināltiesas lēmumi. Turklāt ir ANO Ģenerālās asamblejas balsojums, atbalstot to galveno rezolūciju pieņemšanu, kas iestājas par palestīniešu pašnoteikšanās tiesībām, humānās palīdzības sniegšanu un atbildības uzņemšanos par cilvēktiesību pārkāpumiem,
Tad seko S. Brokas rekomendācijas ārpolitikā. Ieteikumi ir skandalozi, un šobrīd svarīgi saprast – tā ir autores ideoloģiskā pārliecība par pasaules lietu kārtību vai potenciāls Latvijas ārpolitikas vektors? Personīgi man ir ļoti grūti sevi pārliecināt, ka šī nav intelektuālā diversija. Katrā ziņā, ja kāda nedraudzīga valsts tādu plānotu, tad labāku rezultātu būtu grūti iedomāties.
Pirmkārt, izvērtēt sadarbību ar Izraēlas pārstāvjiem, paredzot vajadzību viņus ignorēt. Otrkārt, veicināt daudzpusējas diskusijas ES ietvarā, kas tautas valodā un izvērsti nozīmē, ka Latvija visiem pieejamajiem līdzekļiem ES institūcijās cīnās par palestīniešiem, slavē viņu valsti un rāj ebrejus visos veidos. Treškārt, kas izriet no iepriekšējā punkta, jāvedina domāt par ES sankcijām pret Izraēlu. Ceturtkārt, veicināt divu valstu risinājuma panākšanu, kas nozīmē palestīniešu teritoriju robežu atjaunošanu. Visbeidzot, piektkārt, Latvijai vajadzētu atzīt Palestīnas valsti
Ārpolitikas debatēs Saeimā šīs idejas pat īsti nepavīd, bet rekomendācijas stāv plauktā un gaida realizāciju. Ārlietu ministre neslēpj, ka sekotu Starptautiskās Krimināltiesas lēmumiem, ja runa būtu par Izraēlas premjera vizīti Latvijā. Īsumā – ir indikācijas, ka šie ieteikumi arī ir plāns, ko Ārlietu ministrija vēlas realizēt punktu pa punktam.
Līdztekus ārpolitikas ziņojumā Saeimai ir daudz atsauču uz ANO lēmumiem, starptautiskām rezolūcijām, bet ne vārda par Izraēlu vai palestīniešiem. Proti, tiek pateikti līdzekļi un iemesli, bet netiek minēts mērķis.
Kādēļ viss šobrīd tā? Kādēļ virspusē stāv tikai daļēja informācija, bet dziļāk ir redzama āža kāja, un kādēļ tā vispār ir āža kāja?
Nav noslēpums, ka Latvijas stratēģiskais partneris NATO ir ASV, un šī valsts nupat ir skaidri norādījusi, ka Starptautisko krimināltiesu un vēl dažas starptautiskās organizācijas neņem par pilnu. Vēl Izraēla mums ir draudzīga valsts, un Palestīnas valsti Latvija tā arī nav atzinusi, jo tad, kad to varēja izdarīt, pašu valsts bija okupēta. Tādēļ virspusē neviens neraksta lieliem burtiem, ka Latvijā ļoti jāmīl palestīnieši un viņu draugi. Ne pārāk laba augsne ekonomikas ministra Viktora Valaiņa martā plānotajai vizītei Izraēlā, vai ne?
Jautājums ir – kādēļ mums patiešām būtu jāiestājas par tautu, kas lieto teroristiskas metodes. Pirmkārt, palestīnieši, tāpat kā daudzi citu valstu cilvēki, pie Vidusjūras runā arābu valodā. Arī mūsu veselības ministrs Hosams Abu Meri, kurš tieši šobrīd lido uz Dubaiju kopā ar premjeri Eviku Siliņu uz pasaules līderu samitu, labāk runā arābiski nekā latviski. Otrkārt, palestīniešus atbalsta virkne kreisu organizāciju, kuras tiek tieši vai netieši finansētas no Krievijas satelītorganizācijām. Proti, Gazas konflikta pasniegšana par labu palestīniešiem ir Krievijas ārpolitikas uzvara, kuru tā visiem spēkiem cenšas realizēt. Starptautiskās organizācijas un to viedokli veido kā Krievijas, tā Ķīnas, kā arī arābu valstu balsojumi, un nereti šajā demokrātijā ASV ir mazākumā.
Un šeit jums ir Sintijas Brokas siltie ieteikumi veiksmīgai ārpolitikai, kurai nav nekādas saistības ar Latvijas stratēģisko partneru interesēm un redzējumu. Pilnīgi iespējams, ka Hosams Abu Meri Dubaijā ķiķina, bet Sergejs Lavrovs pilnīgi noteikti jau ir stāvus aplaudējis.