Nācijai ir vajadzīgi mīti, valstij ir vajadzīgi mīti. Tie ir kā vakara pasaka, kas noskaņo bērnus nakts mieram, bet pieaugušajiem tas ir nevainīgs rituāls pretrunu nogludināšanai ceļā uz kopīgiem valstiskiem mērķiem. Baltu galdautu klāj uz saimes galda, kurā pēdas un skrambas atstājušas vairākas paaudzes. Svētku dienā balts galdauts šīs skrambas noslēpj, tāpat kā vēstures negludumus.
Balts galdauts šajā nācijas mitoloģijā ir daudz ērtāks simbols par baltu lapu.
Uz galdauta cilvēki liek ziedu vāzes, svētku ēdienus, kas tos iepriecina un padara miegainus. Baltu galdautu neviens neķēpā. Bet uz baltas lapas kādam var ienākt prātā pārrakstīt nāciju saliedējušos mītus. Vai vismaz sākt rakstīt neērtus jautājumus par tiem.
4. maija priekšvakarā SestDiena publicēja plašu interviju ar Latvijas Tautas frontes līderi Daini Īvānu, kurā viņš atklāj savu interpretāciju par detaļām ap slepenajām sarunām Vaives dzirnavās, kurās vēl pirms vēsturiskā Augstākās padomes balsojuma tika diegta kopā jaunā valdība, zīmēta ceļakarte Latvijas nākamajiem gadiem drīzās brīvības priekšvakarā. Vērtīgākā vieta Īvāna intervijā ir viņa atziņa, ka padomju okupācijā pavadītā jaunība daudzus latviešus represēja arī intelektuāli – bez pieejas pasaulei, informācijai, normālai izglītībai. Šķiet, ar to Īvāns atbild uz neuzdoto jautājumu par to, kas un kāpēc darījās viņa galvā, 82. gada novembrī Cīņas titullapā rakstot ideoloģiski pareizu nekrologu Leonīdam Brežņevam, kas pirms dažām nedēļām klejoja sociālajos tīklos.
Atmetot to, ka Īvāns intervijā labākajās polittehnoloģiju tradīcijās šo atmiņu stāstu par Vaives dzirnavu slepenajām sarunām Valsts prezidenta vēlēšanu priekšvakarā izmanto, lai ideoloģiski nostiprinātu stāstu par pašreizējās valdības koalīcijas kandidātu un Vaives sarunu dalībnieku Egilu Levitu kā "4. maija republikas tēvu", intervija uzjundīja arī dziļākas pārdomas.
Ja paraugās uz mitoloģisko Vaives dzirnavu likteni pēdējos 29 gados, tas asi un sāpīgi sasaucas ar pārdomām par negludumu, ko ideologi mudina piesegt ar baltu galdautu. Īvāna stāstītais par slepenajām sarunām, tās dalībniekus iezīmējot kā nācijas ceļakartes zīmētājus, par šiem nācijas pēdējiem 29 gadiem izstāsta daudz mazāk nekā pašu Vaives dzirnavu stāsts. Tās privatizētas, kļuvušas par lielāka nekustamo īpašumu biznesa sastāvdaļu, to īpašniece firma piedzīvojusi maksātnespēju sliktākajās šī procesa tradīcijās, līdz beidzot tās izsolītas par pārdesmit tūkstošiem eiro. Ja kādam nācijas mītu ģenerētājam rastos ideja tajās ierīkot muzeju, tad jautājums, kam par pieminekli kļūtu Vaives dzirnavas? 1990. gada 31. marta un 1. aprīļa 'nācijas tēvu" slepenajām sarunām vai tam, kādu grubuļainu ceļu Latvija gājusi nākamos 29 gados?
Krējums Saldais
Vecsčekists
Interesanti