Protams, VID nepiemīt burvju vara mainīt sabiedrību, simtprocentīgi visus cilvēkus, pat rūdītus blēžus nedēļas laikā pārvēršot par godīgiem, apzinīgiem nodokļu maksātājiem. Tomēr apgalvot, ka VID ir pilnībā bezspēcīgs, arī nav pamata. Turklāt, ja kāds publiskā sektora pārstāvis pats par savu darbavietu paziņo, ka iestāde ir tik vāja un bezpalīdzīga, ka pozitīvā virzienā nespēj mainīt vispār neko, tad neizbēgami rodas jautājums - kāds no šādas iestādes vispār labums, kāda jēga nodokļu maksātājiem to uzturēt?
Loģiski, nevar arī prasīt, lai tikai un vienīgi VID pats saviem spēkiem pilnībā izskaustu ēnu ekonomiku mūsu valstī. Pirmkārt, ikvienam, kurš cenšas izvairīties no nodokļu nomaksas, VID inspektoru blakus nepielikt. Otrkārt, ēnu ekonomikas pētnieki atzīst - tāda situācija, ka vispār nepastāv pelēkais sektors, nav sasniegta faktiski nevienā valstī. Treškārt, mūsu valstī ēnu ekonomikas cēloņi ir ļoti dažāda rakstura, un ne visi no tiem saistīti ar smago vēsturisko mantojumu, kura negatīvā ietekme varētu zust pati no sevis laika dziedinošajā ietekmē.
Uz to, ka netiešā veidā ēnu ekonomiku veicinošs faktors ieraugāms arī relatīvi nesen radītos principos, Dienai šovasar norādīja uzņēmējs Ernests Gabrāns (Diena, 3.08.). Šis uzņēmējs pārstāv to sabiedrības daļu, kura tālredzīgā valstī publiskajam sektoram būtu jāatbalsta - pieder trīsdesmitgadnieku paaudzei, nav pārcēlies dzīvot un strādāt uz ārzemēm, ir līdzīpašnieks un vadītājs pelnošam uzņēmumam, kas līdz ar nodokļu maksājumiem stiprina Latvijas ekonomiku. Taču problēma, ar ko nākas sastapties, ir publiskajos iepirkumos dominējošais zemākās cenas princips, kura dēļ, pēc Gabrāna teiktā, konkursos daudz lielākas iespējas uzvarēt ir nodokļu optimizētājam, shēmotājam un pat nemaksātājam, nevis uzņēmumam, kas ir korekts gan pret valsti, gan pret darbiniekiem - valstij maksā visus nodokļus un ar darbiniekiem slēdz darba līgumus, nevis piespiež strādāt mikrouzņēmuma statusā. Publiskais sektors, uzceļot uz pjedestāla zemākās cenas principu, caur puķēm uzņēmējiem pasaka - meklējiet metodes, lai savu piedāvājumu padarītu pēc iespējas lētāku.
Skumjākais ir tas, ka šādu izvēli par labu lētākajam piedāvājumam, nevis apzinīgākajam nodokļu maksātājam un korektākajam darba devējam, mudina izdarīt publiskais sektors, kura finansiālās iespējas tiešā veidā atkarīgas no uzņēmumu nodokļu maksājumiem. Te nav runa par trūcīgiem cilvēkiem, kuri naudas taupīšanas un pat izdzīvošanas nolūkos allaž spiesti izvēlēties lētākās preces un pakalpojumus vai arī no to iegādes vispār atteikties, bet par publiskā sektora apjomīgajiem konkursiem. Respektīvi, te ir runa par valsts mērogā pastāvošu principu.