Pēc traģiskā negadījuma, kad autofurgons uzbrauca riteņbraucēju grupai, sacelta pamatīga ažiotāža. Izskan ļoti pretrunīgi viedokļi, kas būtu darāms, lai nekas tāds neatkārtotos. Vai ir sajūta, ka izdosies panākt saprātīgus risinājumus?
Jāņem vērā, ka simtprocentīga drošība nemēdz būt, arī ar mašīnu braucot, visādi var gadīties, un sporta zālē var gūt traumu, pat vienkārši palecoties. Svarīgākais ir saprast, kā negadījumu risku iespējami mazināt. Īpaši tas attiecas uz bērniem, kas trenējas grupās. Viens no variantiem ir padarīt daudz redzamākas uz pavadošās automašīnas uzstādītās bākugunis - lai ir nevis parastais plafoniņš, bet paliels gaismas panelis, kas vai nu mirgo, vai attēlo kustīgas bultiņas, ka te ir šķērslis, kas jāapbrauc. Vai tas būtu šajā gadījumā ko līdzējis, tas gan vēl ir liels jautājums.
Jo brauca, pārsniedzot ātrumu, un nevarēja mainīt joslu, kur cits tajā brīdī brauca garām?
Jā, izskatās, ka tur neko daudz vairs nevarēja padarīt. Bet braucēju redzamība tik un tā jāpalielina.
Otra versija - rekomendēt un ieviest atstarojošās vestes. Protams, sportistiem ir formas...
... un tām nevar vilkt virsū neko lieku, jo tas rada papildu gaisa pretestību?
Treniņā var vilkt. Droši vien ieviesīsim kā normu, ka pašiem mazākajiem tās ir obligātas tāpat kā ķiveres. Protams, ne jau tās atstarojošās vestes, ko tirgo lielveikalos. Sportistiem ir pieejamas speciāli pielāgotas, izgatavotas no tāda kā sieta auduma ar kvalitatīvām atstarojoša materiāla joslām. Arī jaunajās sportistu formās ir iestrādāti atstarojošie elementi.
Diskutabls ir jautājums par riteņbraucēja braukšanu nevis priekšā mašīnai, bet aiz tās, kā tas bija šoreiz.
Varbūt tas neattiecas uz šo gadījumu, bet principā tāds braukšanas veids arī ietilpst treniņu metodikā (tas gan mazāk attiecas uz bērnu grupām, vairāk uz pieaugušajiem), un tam ir savas priekšrocības - var trenēt braukšanu lielākā ātrumā nekā parasti, paātrinājumus.
Jebkurā gadījumā tam autofurgonam nebija jātriecas virsū, lai arī kāds šķērslis būtu priekšā - vieglā automašīna vai kāds riteņbraucējs. Varbūt te pamats vairāk runāt ne tik daudz par riteņbraucējiem kā par autopārvadātāju braukšanas kultūru ?
Man pašam ir grūti iedomāties, kā viņus var pāraudzināt. Varbūt tas ir laika jautājums - būs vairāk riteņbraucēju, brauks uzmanīgāk.
Bet jau tagad vienā valstī viņi brauc uzmanīgi, pat pa kalnu serpentīniem lēni velkas aiz velosipēdistiem, citā, kā pie mums, - uzvedas kā ceļu huligāni.
Jā, konkrētās fūres vadītājs ir no Polijas, kur riteņbraukšana ir ļoti populārs sporta veids, notiek daudz treniņu, sacensību. Tā ka viņš neatbrauca no vietas, kur nekā tāda nav. Bet avārijas iemesli jau var būt ļoti dažādi, policija, cerams, noskaidros.
Riteņbraukšanas federācijā runājām, ka noteikti apzināsim citu valstu pieredzi, jautājot to mūsu partnerorganizācijām. Pagaidām varam vadīties no mūsu pašu sportistu pieredzes, kuri trenējušies Vācijā, Spānijā, Beļģijā. Tur lielāks respekts noteikumu ievērošanai. Arī mums aktuāli, lai, piemēram, automašīnai apdzenot riteņbraucējus, no tiem būtu ieturēta pusotra metra distance. Tā lielākā bīstamība, ka ir mašīnas, kas nereti pat speciāli apdzen ļoti tuvu un vēl arī nokantē pēc apdzīšanas.
Tik cieši garāmbraucot, var riteņbraucēju vienkārši nopūst no ceļa.
Ir apstiprināts, ka autofūres ir visbīstamākās. Un ne tikai riteņbraucējiem, arī vieglajiem auto un motociklistiem. Valsts policijas pārstāvji mums teikuši, ka ir divkāršojusies autofurgonu pārbaude, viņiem par pārkāpumiem ir arī ļoti bargi sodi. Protams, visus pieķert nevar.
Varbūt ārzemnieki nezina, kādas Latvijā prasības, tāpēc tā uzvedas? Nesen atklāju, ka, piemēram, Ceļu satiksmes noteikumi vismaz internetā angliski nav pieejami, gan jau arī ziņu par sodiem nav.
Visādi skaidrojumi var būt. Varbūt ietekmē tas, ka ārzemēs viņi brauc pa autobāņiem, mums tādu nav. Arī Vidzemes šoseja nav autobānis.
Tad kā jūs vērtējat Latvijas valsts ceļu iniciatīvu, ka riteņbraucējiem nav vietas uz galvenajiem valsts ceļiem?
Tie tāpat nav autobāņi. Mēs no Riteņbraukšanas federācijas puses varam vien pēc pieredzes teikt, pa kuriem ceļiem var braukt, pa kuriem ne. Bija diezgan liela diskusija par joslām - uz Vidzemes šosejas ar nepārtrauktu līniju marķēta plata nomale. It kā pa to varētu braukt...
Tad jāmaina satiksmes noteikumi.
Jā, to līniju nedrīkst šķērsot un pa to joslu nedrīkst braukt. Tur arī priekšā var stāvēt mašīna, kas tad būtu jāapbrauc, un tas arī bīstami. Tāpat ir autobusu pieturvietas, iebrauktuves... Jebkurā gadījumā skaidrs, ka šis jautājums tiks rūpīgi izpētīts un ne tikai no mūsu puses - ir iesaistīti arī Latvijas valsts ceļi, CSDD, Valsts policija. Runāsim arī ar Izglītības un zinātnes ministriju par grupu komplektāciju. Lai treneris saņemtu algu, ir noteikts grupas lielums. Zālē, iespējams, var strādāt ar 14 dalībniekiem, bet uz ceļa tik lielā pulkā atrasties varbūt ir bīstami. Te arī jāatrod risinājums.
Visu interviju ar Latvijas Riteņbraukšanas federācijas prezidentu Igo Japiņu lasiet piektdienas, 6.novembra, laikrakstā Diena!