Ronis: Bērziņa lēmumam par 9.maija svinību apmeklējumu Maskavā nav ārpolitiskas nozīmes

Fragments no intervijas:Vai attiecību noregulēšana ar Krieviju Eiropā joprojām ir pirmā prioritāte?Redziet, rietumvalstu attiecības ar Krieviju nevar skatīt atrauti no tā, kas vispār pašreiz notiek ar Eiropu. Ir tā sauktie Brexit un Grexit - Lielbritānijas vēlme dabūt labākus noteikumus, draudot ar izstāšanos no ES, un tieši tāpat ar Grieķiju un tās dalību eirozonā. Tātad ir tāds kā iekšējais separātisms. Ļoti liela ir bēgļu straume no Ziemeļāfrikas un ar to saistītās problēmas. Pastiprinājušies arī terorisma draudi. Faktiski Francijai tas, kas notika Parīzē, ir salīdzināms ar to, kas notika 11.septembrī Amerikā. Lai ar kādām aizdomām amerikāņi iepriekš skatījās uz Volstrītu, lai arī kā daudziem tā nepatika, tieši tāpat, kā pusei franču nav pieņemamas reliģiju izsmejošās karikatūras, gan Dvīņu torņi, gan nogalinātie žurnālisti ir simboli kam plašākam, ko cilvēki uztver kā tādu, kas jāaizstāv. Uzbrukums Volstrītai ir uzbrukums Amerikai. Un frančiem, es domāju, tas ir līdzīgi - karikatūras ir simbols vārda brīvībai.Vēl par Eiropu runājot, jāņem vērā arī konflikti Tuvajos Austrumos un, protams, Rietumu konfrontācija ar Krieviju saistībā ar attieksmi pret Ukrainu. Līdz ar to Eiropa ir visai neapskaužamā situācijā. Katrai Eiropas perifērajai daļai ir savas "galvassāpes". Mēs robežojamies ar Krieviju, līdz ar to mūsu uztverē attiecības ar to ir fundamentāls jautājums. Bet ir valstis Eiropas dienvidos, kur daudz aktuālāki šķiet citi jautājumi. Tas gan nenozīmē, ka Krievijā notiekošais nebūtu viena no karstākajām tēmām. Ir ļoti liels satraukums par jautājumu: kas ir Vladimira Putina stratēģiskie mērķi?Krievijas stratēģiskā kļūda un Rietumu taktiskās kļūdas ir novedušas pie attiecību neprognozējamības. Krievijas kļūda - Krimas aneksija un tālākā politika attiecībā uz Ukrainas austrumos notiekošo. Rietumu kļūda - tas, ka ASV prezidents Obama neuzturēja personīgas attiecības ar Putinu.Arī pie mums ļoti daudzi pārliecināti, ka nav ko runāt ar tādu, kas neprot uzvesties, kā civilizētā pasaulē ierasts.Es nepiekristu šādam viedoklim. Domāju, ka Obama, būdams liberālās paaudzes cilvēks, vairāk tic institūcijām nekā personīgajām attiecībām (līdzīgi kā mūsu Dombrovskis; atcerieties, kā viņš teica: izveidosim darba grupu, iesaistīsim to vai citu institūciju). Putins un cilvēki Krievijā vispār vairāk tic personīgajām attiecībām. Bušam savulaik bija personīgas attiecības ar Putinu, un tie bija mierīgāki laiki, pat neskatoties uz Gruzijas notikumiem. Merkele ir viena no līderēm, kura iepriekš ļoti daudz laika investēja personīgajās attiecībās ar Putinu.Jāsaka gan, ka tagad redzam, arī pats Putins pēc Brisbenas un Normandijas pasākumiem vairs nav ieinteresēts personīgo attiecību uzturēšanā, viņš izvairās no tikšanās ar līderiem pa tiešo. Tā ir ļoti satraucoša ziņa. Tas nozīmē, ka viņam saskarsme ar ārējo pasauli ir ļoti ierobežota.Un kāda ir mūsu situācija uz šī fona?Mēs varam justies gandarīti, ka NATO strādā tā, kā tas bija plānots, savulaik izstrādājot šīs organizācijas stratēģisko koncepciju. Respektīvi, pieaugot apdraudējumam, atbilstošā reģionā NATO dalībvalstu drošība tiek stiprināta.Latvijai, īpaši kā prezidējošai valstij, attiecības ar Krieviju būtu jāuztur ne tikai politiski, bet arī tādās jomās kā sports, kultūra. Politiskie līderi nāk un iet, bet tautas abās pusēs robežai paliek. Mums ir sena kaimiņattiecību vēsture, mēs ne tādām vien problēmām esam tikuši pāri.Cita lieta, ka sankcijas, protams, ir kopīgais lēmums un acīmredzot tajā laikā, kad ieviestas, bija neizbēgamas kā vienota reakcija uz Krievijas rīcību.Mūsu Valsts prezidentam ir jāpieņem 9.maija svinību ielūgums?Pēc tām diskusijām, kas bijušas, minētais ielūgums man atgādina ne īpaši sekmīga skolēna burtnīcu, kura pabijusi sunim zobos, ar to nosista muša un vēl mašīna pārbraukusi pāri. Cik saprotu no diskusijas, ielūgums jau ārpolitiski ir izmantots - tanī brīdī, kad Ārlietu ministrija acīmredzot pārliecināja Valsts prezidenta kanceleju, ka ar šo ielūgumu aizbrauks uz Briseli un tur apspriedīs šā pasākuma apmeklējumu kopīgi ar citiem. Bet tajā brīdī, kad kļuva zināms, ka citi Baltijas valstu prezidenti nebrauc, tādai apspriedei zuda jēga. Tātad ārpolitiski ielūgums vienreiz jau izmantots. Līdz ar to, vai prezidents brauks, vai ne, ir tikai iekšpolitisks jautājums. Rietumu un Krievijas attiecībās tam vairs nav nozīmes.Kā vajadzēja rīkoties?Es domāju, ka varēja būt savādāka nostāja. Ja ES valstis vienotos par kopēju risinājuma piedāvājumu, saņemot ielūgumu, Latvijai kā prezidējošai valstij, kura ir ieinteresēta dialogā un konflikta Ukrainas austrumos izbeigšanā, kā arī labās attiecībās starp Eiropu un Krieviju ilgtermiņā, iespējams, būtu jābrauc, taču ne tik daudz lai piedalītos uzvaras svinībās, bet gan lai ierastos ar zināmu vēstījumu.Visu interviju ar Aivi Roni lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 22.janvāra, numurā!