Šī tēma oficiāli tika pasludināta arī par galveno abu politiķu tikšanās darba kārtībā, tomēr nekādi paziņojumi nesekoja, vienīgi tika norādīts, ka abi līderi «apmainījušies ar viedokļiem». Tas arī saprotams – ja jautājums par Ziemeļkorejas kodolieroču iespējamo likvidēšanu arī nonāks reālajā globālās politikas dienaskārtībā, tad tikai ļoti tālā nākotnē. Kodolieroču esamība ir komunistiskā režīma drošības garantija, un neviens valsts vadītājs no šiem ieročiem neatteiksies nekādos apstākļos.
Ir tikai divas vismaz teorētiskas iespējas panākt Ziemeļkorejas kodolatbruņošanos. Viena no tām ir režīma gāšana ar pašu ziemeļkorejiešu rokām, un arī tad nav garantiju, ka režīma gāzēji, par kuriem māc šaubas, ka tādi vispār atradīsies, nesagribēs izmantot kodolieročus jau savas drošības garantēšanai.
Otra iespēja ir pārliecinošu un nesatricināmu garantiju sniegšana Phenjanai, ka kodolatbruņošanās nekādi neietekmēs režīma tālāko likteni. Apvienojumā ar kodolbrīvu Korejas pussalu un ASV karaspēka pilnīgu izvešanu no Dienvidkorejas un droši vien arī no Japānas. Viss kopā tas izklausās vēl mazāk iespējams nekā kapitālistiska revolūcija komunistiskajā Ziemeļkorejā.
Attiecīgi arī visas diplomātiskās darbības, kas tiek izvērstas, pieprasot Ziemeļkorejas kodolatbruņošanos, ir tikai savā ziņā rituālas politiskās dejas apkārt ugunskuram, kā arī politiķu dižošanās visbiežāk ar mērķi iegūt kādu personisko politisko kapitālu. Realitātē ir skaidrs, ka nekādu sviru, ar kurām panākt Ziemeļkorejas piekāpšanos, pārējās pasaules rīcībā nav. Nedz ekonomisku, nedz militāru, diplomātisku vai vēl kādu citu.
Sarunas pēc būtības ir iespējamas tikai par spriedzes mazināšanu Korejas pussalā, visām iesaistītajām valstīm pakāpeniski atsakoties no darbībām, kuras oponenti varētu traktēt kā draudīgas, kā arī pakāpeniski atceļot sankcijas un citus Ziemeļkorejai noteiktos ierobežojumus. Pie Ziemeļkorejas kodolieroču likvidēšanas šāda stratēģija, protams, nenovedīs, tomēr skaļu vārdu un draudu pussalā kļūs ievērojami mazāk.
Vēl vairāk – tas ir arī vienīgais veids, kā palielināt iespēju, ka tālākā nākotnē tomēr parādās kodolbrīva Korejas pussala. Ekonomiskās sadarbības paplašināšanās ar ārvalstīm neizbēgami novedīs pie Ziemeļkorejas līdzšinējās noslēgtības mazināšanās, bet tur jau iedzīvotājiem arī vairs nav tālu līdz secinājumam, ka komunisma celšana Kimu dinastijas vadībā, kā arī kodolraķetes un cita līdzīga atribūtika nav veiksmīgākā izvēle.
Tiesa, tas viss nebūs ne šodien, ne arī rīt un attiecīgi nedos nekādas dividendes šodienas politiķiem. Drīzāk gan pretēji, jo daudziem no viņiem, atsakoties no ultimātu izvirzīšanas Phenjanai, vienlaikus nāktos atzīt, ka līdzšinējais kurss bijis kļūdains. Attiecīgi arī nav nekādu iemeslu cerēt uz rituālo politisko deju izbeigšanu un pāriešanu pie reāliem darbiem.
Irlielāmērāticams