Fragments no intervijas:
Jūsu pilnvaru termiņš tuvojas beigām. Pretendējat uz pārvēlēšanu, līdz ar to pirmais jautājums: ko konkrēti esat paveicis tiesībsarga amatā?
Atbilde ir šajās 263 lapās (rāda cietos vākos iesietu ziņojumu). Viena no lielākajām prioritātēm ir bijušas bērnu tiesības. Īpaši smagi jautājumi skar bērnus, kas palikuši bez vecāku gādības, bērnunamos dzīvojošos. Pagājušajā gadā izdevās panākt kriminālprocesa sākšanu pret kāda bērnunama direktoru. Skumji, ka attiecīgās pašvaldības deputāti nesaskata nekādus trūkumus bērnunama vadības darbā, pat neraugoties uz to, ka mums bija pierādījumi, bērnu liecības, ka rīcība attiecībā pret bērniem bijusi tāda, kāda tā nedrīkst būt.
Vispār bērnunamu modelis sevi nav attaisnojis. No turienes nākušie, pat ļoti gribot, nespēj izveidot ģimeni, jo nemāk veidot attiecības. Bieži vien tur jaunieši iegūst pašizdzīvošanas instinktus daudz spēcīgākus, nekā daba mums ir devusi. Un bieži vien rezultāts ir tāds, ka viņi ir Ieslodzījuma vietu pārvaldes klienti.
Protams, daudz darīts saistībā ar vardarbības tēmu, veicām pētījumu par vardarbību skolās. Šajā jomā pastāv tāds kā mafijas princips: visi zina, bet klusē. Ir tikai daži, kas atļaujas runāt, vai, kad, kā saka, problēma veļas pāri malām, kaut kas nāk gaismā. Ja vairāk nekā 50% bērnu ir saskārušies ar vardarbību mājās vai skolā, tas nozīmē, ka vide, izpratne par vardarbību un, protams, attieksme pret jautājumiem par vardarbību ir, maigi izsakoties, traģiska.
Vai tā pamatā nav problēma, ka skolotāji faktiski ir beztiesiski situācijās, kad kāds bērns ir agresīvs?
Ja runājam par to, vai ir pietiekams normatīvais regulējums, lai skolotājs būtu, ja tā var teikt, ar pilnu instrumentu klāstu, reaģējot uz kaut kādiem vardarbības elementiem, es teiktu tā: regulējums pilnīgi noteikti ir izcils.
Skolotāji zina savas tiesības?
Tas ir jautājums. Bieži vien kompetences ir nepietiekamas. Tas, ko novērojam, - vecāki nesadarbojas ar skolu, viņi dzīvo ar pārliecību, ka pēršana, bļaušana uz bērnu nav vardarbība. Bērns tā ietekmē dodas uz skolu, tur tas parādās dažāda veida izpausmēs pret klases biedriem vai skolotājiem, un tad tiešām iestājas tā situācija, kad skolotājs nezina, kā rīkoties. Jo nevar noskaidrot cēloni. Vecāki saka: ar manu bumbulīti, manu eņģelīti viss ir kārtībā!
Un pat nemēģiniet ko pārmest, jo tad rēķinieties, ka var būt tiesu darbi!
Tieši tā! Un skolu vadība mēģina konfliktus slēpt, jo tas ietekmē reputāciju. Slikti, ka arī vairākums pašvaldību nepievērš pienācīgu uzmanību šai problēmai.
Politiķi diskutē par to, kāda veida kastrācija būtu efektīvākā. Pareizā domu gaita?
Atvainojos par izteicienu, bet problēma jau nav krāniņā - tā ir galvā, kur visi tie impulsi, attieksmes un lēmumu pieņemšana. Un tas, ka kāds mēģina provocēt politiķus ar "esat pret kastrāciju, tātad - par pedofiliju?", tas ir vien šovs. Nav lieki piebilst, ka arī cietums neizārstē. Kā to problēmu risināt, nepateikšu, bet tas, ko rāda gan pie mums, gan ārzemēs veikti pētījumi, - paši pedofili bērnībā bijuši upuri, un te ir vistaisnākais ceļš: "upuris - varmāka".
Tad tas ir ilgtermiņā risināms jautājums?
Tieši ilgtermiņā.
Daudzus satrauc bēgļu jautājums. Vai drīkstam izvēlēties, ko uzņemt, vai drīkstam nosūtīt, no kurienes nākuši?
Katru nedēļu politiķu retorika mainījās par to, cik un kā uzņemsim, vai tikai kristiešus, citus ne.... Paga, paga, kas tad tas?! Ja runājam par bēgļiem, ko uzņemsim tikai un vienīgi tāpēc, ka viņi ir dzīvības vai nāves briesmās, tur nekāds etniskais vai reliģiskais šķirošanas kritērijs nedrīkst būt! Eiropas politiķi, tie, kas veidoja kopējo politiku pēc principa "atvērtas durvis visiem", savas kļūdas neatzīst, kaut darbos mēģina ko labot - pārskatīt Šengenas līgumu, veidot individuālās robežas, parādās stāsts par deportācijām... tas viss konkrēti norāda uz diezgan rupjiem, apjomīgiem cilvēktiesību pārkāpumiem.
Ir laiks, kad politiķiem jāizvēlas, kam uzticēt tiesībsarga pienākumus nākamajā pilnvaru termiņā. Neesat vienīgais pretendents. Kā vērtējat konkurences situāciju?
Dīvainākais, ka tieši šobrīd esmu saņēmis izsaukumu uz KNAB. Pavēstē iemesls nav uzrādīts, vien atsauce uz likuma pantu par iespējamu interešu konfliktu. Iespējams, te ir saistība ar manu dalību Latvijas Vēstneša izdevuma Jurista Vārds konsultatīvajā padomē. Cik zinu, KNAB ir vērsies pret Satversmes tiesas priekšsēdētāju, pret Augstākās tiesas priekšsēdētāju, kas arī tur piedalās.
Kāds tur interešu konflikts? Tas taču valsts izdevums!
Te pat nav runa par to, vai valsts vai privāts, - mums nav ne darba līgumu, ne mēs ietekmējam viņu redakcionālo brīvību. Vien divreiz gadā sanākam kopā, pārrunājam aktualitātes.
Visu interviju lasiet pirmdienas, 15.februāra, avīzē Diena!