Zuzāns: Labi, ja cilvēki vismaz atnāk līdz muzejam

Fragments no intervijas:

Zinu daudzus cilvēkus, kuri brīdī, kad sasnieguši zināmu turīguma pakāpi, sāk interesēties par labdarību, atbalstīt kultūru, mēs viņus iepazīstam kā mecenātus. Kā pats līdz tam nonācāt? Tas saistīts ar vēlmi ko dot pretī sabiedrībai?

Domāju, tas radās kaut kā pats no sevis. Deviņdesmito gadu sākumā, kad vēl bijām biznesa partneri ar Jāni Dāvi Admirāļu klubā, mūs uzrunāja Latvijas Bērnu fonds. Viņi pārliecināja par atbalsta nepieciešamību, un mēs bez tāda lieka skaļuma sākām to darīt. Un tā tas turpinās līdz šai dienai.

Deviņdesmitajos visi, kas kādu atbalstīja, gribēja arī kaut ko pretī – vispirms jau, ka tos kārtīgi paslavē kā labdarus.

Mēs nejutām tādu nepieciešamību. Un ne tālab, ka bizness saistīts ar azartspēlēm. Par to nav vainas apziņas, jo šis uzņēmējdarbības veids ir gluži tāds pats kā jebkurš cits, kas tiek piedāvāts tirgū. Tam ir savi patērētāji.

Ja par to iesākāt – kādreiz runā par morāli šī biznesa kontekstā.

Ar to morāli ir tā – mēs nevaram uzņemties atbildību par fiziski veseliem cilvēkiem. Ir jāuzņemas atbildība par maziem bērniem, veciem ļaudīm, slimiem cilvēkiem.

Daudzi šķiet ārēji veseli, taču emocionāli vāji pret kārdinājumiem, ko piedāvājat. Tad nu nospēlē visu savu ģimenes mantu...

To, kas kuram prātā, var izvērtēt tikai psihologi. Azartspēles ir izklaide, un katrs pats ir atbildīgs par savu rīcību. Jebkuram cilvēkam ir teorētiska iespēja ieiet lielveikalā, nopirkt virtuves nazi un sākt ar to galināt cilvēkus. Bet tas nenozīmē, ka pārdevējam būtu katram, kas vēlas nopirkt nazi, jāprasa  psihologu izsniegta izziņa. Tieši tāpat arī šajā gadījumā – ja esi sasniedzis likumā definētos 18 gadus, vari iestāties zemessardzē, nopirkt ieroci, lietot alkoholu un vari arī pats izlemt, spēlēt azartspēles vai ne.

Atgriežoties pie mecenātisma tēmas, ir novērots, ka dažkārt uzņēmumos jau mārketinga plānos paredzēts, cik un kam ziedot, kā caur to veidot kādas sabiedrības attieksmi pret sevi. Arī jums tā? Jums noteikti palīdzības lūdzēju daudz, visus nemaz nevarat apmierināt?

Jā, ir daudz. Mums uzņēmumu grupā ir iebudžetēts viens miljons gadā, ko paredzam atdot sabiedrībai. Parasti gan to pārsniedzam.

Kādās jomās sniedzat atbalstu?

Pamatā tā ir kultūra, taču turpinām sadarbību ar Latvijas Bērnu fondu, atbalstām arī sportu.

Kādi kritēriji?

Pārsvarā tā ir emocionālā izvēle – atbalstām lietas, kas uzrunā un kuras šķiet būtiskas sabiedrībai. Piemēram, viena no manām (gan ne kompānijas) aktivitātēm ir biedrība Mākslai vajag telpu, kas iestājas par jaunu muzeja nepieciešamību 20. gadsimta otrās puses mākslai. Šobrīd aktuāli ir uzsvērt, ka 21. gadsimts ir radošuma laikmets, kura pamats ir intelektā bāzētas nozares. Un tālab svarīgi sevī attīstīt spēju domāt kreatīvi. Māksla noteikti ir tā parādība, kas spēj palīdzēt to darīt. Ir pierādīts – ja cilvēki bērnībā saskārušies ar radošām nodarbēm, viņiem turpmākajā dzīvē ir krietni vieglāk orientēties visdažādākajās jomās. Jo kreativitāte ir uztrenēta, viņi spēj to likt lietā. Tāpat arī grāmatu lasīšana, teātra apmeklējumi – tas viss paplašina redzesloku. Ja cilvēkam būtiskākais ir paēst un pagulēt un vienīgais informācijas avots ir televizors, tad viņa pasaule kļūst ļoti šaura – gluži kā vaga, kur īsti nav, kur domu spārnus izplest.

Neanalizē, nevērtē, līdz ar to ir manipulējams?

Tieši tā! Viņam neveidojas savs priekšstats par lietām. Un pārsvarā šādi cilvēki ir ļoti "cieti" savos viedokļos: ir tā un nekā citādi.

Jūtat, ka atbalsts kultūrai nāk arī no citiem uzņēmējiem?

Latvijā šobrīd vērojami vairāki mecenātisma paraugi. Man ļoti, piemēram, patīk, ko Vītolu fonds dara. Koncentrējas uz parku...

...arī stipendijas piešķir studentiem.

Jā. Malači! Man šķiet, lieliski ir tas, ko dara Teterevu pāris. Savulaik nopelnījuši lielu naudu, tagad viņi atbalsta zupas virtuves, suņus, kaķus, mākslas pasauli. Riekstiņš no Mikrotīkla pelnījis atzinību, viņa iespaidīgie dāvinājumi universitātei vai bērnu slimnīcai ir acīmredzami būtiski. Vēl izcils paraugs ir Lipkes muzejs, ko Māris Gailis ar Zaigu izveidoja un kuru atbalstīja arī mūsu kompānija.

Esam pieraduši, ka valstij jāuzņemas par visu atbildība. Taču tas nav pareizi. Valstij noteikti nav jānodarbojas ar dažādu individuālu mākslinieku, mākslas projektu atbalstīšanu. Kultūrkapitāla fondā izskata tūkstošiem pieprasījumu, katram iedod pa kapeikai. Man šķiet, tas nav valsts pienākums. Bet ir atsevišķas lietas, kas ir valsts pienākums, piemēram, jau pieminētais muzejs, jo ir jāgarantē pilna laika spektra mākslas procesa atspoguļojums. Taču šobrīd tā ir nenoliedzama problēma – Latvijā nav apskatāma pēckara māksla. Valsts Mākslas muzejā pirmajā stāvā ir eksponēti simts 20. gadsimta otrās puses mākslas paraugi. Taču iepirkti ir 4000 darbi. Ja ņem vērā arī privātās kolekcijas, publiskai apskatei pieejama pavisam niecīga daļa. Vai tas nav noziegums?

Tagad modē dažādi virtuālie projekti. Ar tiem šo fizisko telpu trūkumu nevar vismaz mazliet kompensēt?

Nu, kas ir virtuālie?! Jūs faktūru nejūtat, krāsa nemirdz...

Zinu mākslas darbus, kas apskatāmi caur bruņu stiklu, arī tur ne krāsu, ne faktūru vairs nemana, tik vien kā apziņa, ka esi tuvumā bijis.

Jā, tā ir! Piemēram, Monu Lizu vispār vairs nevar baudīt. Pagājušogad decembrī bijām Luvrā – nav baudāma tā bilde, tā stāv seifā! Es tad labāk uzkāpju stāvu augstāk – otrā spārnā, kur mazie holandiešu gleznojumi, – tos baudot var pusi dienas pavadīt. Brīnišķīgas bildes! Vai itāļu galā, kur ir Rafaēla, Rembranta, da Vinči darbi – un tur nemaz rindas nestāv!

Kulta lieta ir pabūt pie konkrētās gleznas.

Tas ir pareizs mārketings, kā pievilkt cilvēkus. Cilvēkam vajag kādus 8–10 spotus, kuriem jāpievērš uzmanība, – tad nu viņi visi kā aunu bari skrien uz tiem 8–10 objektiem, kas «jāredz» un pie katra arī jāuztaisa selfijs. Bet turpat mazajās zālēs ir brīnišķīgs karaļu porcelāns, zeltlietas, sudraba izstrādājumi... masu tas viss neinteresē. Lai gan labi jau, ka viņi vismaz atnāk līdz muzejam. Pat ja no tiem simts cilvēkiem tikai vienam vai diviem interese aizķersies – tas jau būs progress.

Visu interviju lasiet trešdienas, 12. aprīļa. avīzē Diena!