Pēdējā laikā aktualizēta tematika par bērnu un pusaudžu mentālās veselības problemātiku, viņu psihoemocionālo stāvokli, tostarp saistībā ar ierobežojumu, kas tika pieņemti divu Covid-19 gadu laikā, sekām. Kā jūs no sava skatupunkta saredzat šo problēmu, un ko te var uzlabot?
Te uzreiz gribu uzsvērt – mentālā veselība un pusaudžu tēma vispār kopumā, kas pēdējā laikā ir īpaši aktualizēta –, tas uzreiz nenozīmē, ka pusaudžiem ir kādas garīgas slimības, kas būtu jāārstē. Diemžēl Latvijā ir diezgan maz pētījumu šajā jomā, taču nupat jaunākie dati no Lielbritānijas vēsta, ka vidēji katrs sestais pusaudzis tiešām saskaras ar to, ko mēs saucam par psihoemocionālās, mentālās veselības grūtībām. Tas nozīmē to, ka pusaudži kaut kādā mērā saskaras ar stresu, spriedzi vai nomāktību un šī problēma ir gana izteikta, tādējādi traucējot viņiem pilnvērtīgi funkcionēt tā, kā konkrētā vecumā ar attiecīgām spējām viņi to varētu. Piemēram, mācību sekmes nav tik labas, kā varētu būt, pilnvērtīgi neiesaistās dažādās aktivitātēs. Kāpēc ar šo jābūt uzmanīgiem, jo mēs redzam, kas notiek citviet Eiropā, mums ir tendence pārspīlēt ar ārstēšanu tādā ziņā, ka, saskatot psihoemocionālas problēmas, mēs steidzami vedam pusaudzi vismaz pie psihologa, pēdējā laikā gan arī vairāk pie psihiatra, šādi mēģinot risināt kaut kādas problēmas, bet kas pats par sevi līdzi nes daudzus riskus. Mēs par mentālo veselību runājam aizvien vairāk, tiek piedāvāti dažādi pakalpojumi, tostarp psihologu konsultācijas, medikamenti, taču vienlaikus aizvien vairāk palielinās problēmas.
Protams, Covid-19 laiks šo jomu ietekmēja, un ir gana daudz runāts par iemesliem, bet tas, ko redzam šobrīd – šīs kovida sekas nav beigušās ar pandēmijas beigām, un diezgan lielai daļai pusaudžu, kuri nāk uz mūsu centru, minētās problēmas ir sākušās vai uzliesmojušas tieši pandēmijas laikā, un viņi ar tām cīnās joprojām. Piemēram, tie, kuri izkrita no mācību ritma, vairs nespēj atgriezties tajā, tiem, kuriem sākās dažādas depresīvās krīzes, joprojām no tām cieš. Līdz ar to pandēmijas radītās sekas mēs redzēsim vēl ilgtermiņā.
Ir veids, kā pusaudžiem palīdzēt izkļūt no šī apburtā loka? Šķiet, pusaudzim ir grūti pašam izkļūt no šīs situācijas.
Kad runā par palīdzēšanu, ļoti svarīgi ir sadalīt pusaudžus – mēs runājam par mentālās veselības problēmām vispārīgi, bet zem tā ir ļoti plašs spektrs – sākot no pusaudža ar garīgo atpalicību un autismu, kas viņam nekad neļaus pilnvērtīgi realizēties ne dzīvē, ne skolā, un beidzot ar pusaudzi, kuram ir attiecīgajam vecumposmam atbilstoši neliela trauksme vai stress, kam vispār nav vajadzīga nekāda speciāla palīdzība. Un tad ir viss pārējais, kas ir pa vidu. Parasti par šo mēs runājam vienā elpas vilcienā, taču katrs gadījums ir pilnīgi atšķirīgs. Daļai šīs grūtības izlīdzināsies pašas par sevi, bet absolūtajam vairumam no viņiem mēs varam palīdzēt ar vides izmaiņām, padarot mentālajai veselībai draudzīgāku skolu, pielāgojot dienas režīmu, fizisko slodzi, ēdienu un pārējās lietas, kas tiešā mērā ietekmē pusaudžu mentālo veselību. Un tad savukārt ir tāda maza daļa pusaudžu, kuriem, iespējams, tiešām ir nepieciešama kāda specifiskāka palīdzība, taču Latvijas situācijā notiek pretējais – mēs it kā to palīdzību mēģinām piedāvāt pilnīgi visiem, kuri saskaras ar mentālās veselības problēmām. Tas nozīmē, ka šie jau tā nedaudzie pakalpojumi ir pārpildīti ar pusaudžiem, kuriem tie nemaz nav nepieciešami, savukārt tie, kuriem ir pašas smagākās situācijas un kuriem tiešām vajag šos pakalpojumus intensīvi un ilgstoši, nemaz netiek pie tiem.
Atbildot īsi – mēs palīdzēt varam, skatoties uz pusaudžu mentālo veselību nevis kā uz medicīnisku problēmu, kaut kādu slimību, ka tagad pusaudzis jāved pie ārsta, bet gan – tā ir lieta, kas ir līdzīga fiziskajai veselībai, ko daudz vairāk uztur labā kvalitātē viss tas, kas pusaudžiem ir apkārt – vide, skola, fiziskās aktivitātes, ēdiens, gaisa kvalitāte.
Vai tas nozīmē, ka ļoti liela nozīme un arī atbildība ir vecākiem, skolai, patiesībā pieaugušo sabiedrībai kopumā, lai mēs laikus pamanītu pusaudža grūtības, sniegtu atbalstu?
Mūsu kā sabiedrības loma ir absolūta, jo pusaudži attīstīsies tā, kā to ļaus vide, kurā viņi nonāk, un tās ir skolas, tās ir brīvā laika pavadīšanas iespējas, kāda ir apkārtne, kurā viņi aug (kādas tur ir iespējas), – tas viss ir atkarīgs no sabiedrības. Protams, uzreiz svarīgi pateikt – tieši pusaudžu vecumā tas galīgi nav atkarīgs no ģimenes. Mēs bieži dzirdam runas – tur jau neko nevar darīt, jo viss ir ģimenē. Absolūti nē! Arī sabiedrības veselības pētījumi rāda, ka mēs ļoti labi apzināmies, ka pusaudžu vecumā skolai, videi, draugiem ir jau daudz lielāka ietekme uz pusaudža uzvedību, pašsajūtu nekā ģimenei. Līdz ar to sabiedrības loma ir fundamentāla, un svarīgākais, ko varam darīt, – radīt vidi, kas ir piemērota pusaudžu attīstībai. Jo pretējā gadījumā mēs radām skolas vidi, kas ir absolūti nepiemērota pusaudžu vajadzībām, piemēram, skolas vidi, kurā viņam nav iespēju normāli izkustēties nevienu reizi dienas laikā. Un tad, kad viņam sākas trauksmes vai depresijas, mēs esam pārsteigti un tad sākam viņu it kā ārstēt. Bet tas ir pilnīgi absurdi, jo tā nav viņa problēma, ne viņā ir kaut kas "sabojājies", tas ir tāpēc, ka viņš aug nepiemērotos apstākļos. Taču tās nav tik vienkārši atrisināmas lietas. Mēs parasti domājam, kāpēc tie skaitļi tā aug, kāpēc tik liels skaits pusaudžu pēkšņi jūtas tik slikti? Tam ir dažādi iemesli, no kuriem viens, protams, ir saistīts ar tehnoloģijām, bet nevis ar pašu faktu, ka pusaudzis sēž pie iekārtas, bet tāpēc, ka mainās dzīves stils – tas paliek daudz sēdošāks, mūsdienu jaunieši kustas daudz mazāk. Un mēs zinām, ka tas ir cieši saistīts ar mentālo veselību un pārējām lietām. Un tad sabiedrība secina, ka problēmu iemesls ir tehnoloģijas un pusaudzim nepieciešama psihologa palīdzība, bet tā ir tāda nepareiza pieeja, jo, pirmkārt, tas nav efektīvi un ir ļoti dārgi, turklāt to nekad visiem nevarēs nodrošināt, pat ja tas varētu palīdzēt. Taču mums kā sabiedrībai ir jāatrod risinājums, kā sekmēt, lai pusaudžiem būtu kustīgāks dzīvesveids, ka viņiem ir iespēja socializēties jēgpilnos veidos, lai ir iespējas kvalitatīvām aktivitātēm pēc skolas, nevis, piemēram, pēc skolas nākt mājās un vēl trīs četras stundas pildīt mājasdarbus. Sabiedrībai visas šīs lietas ir pareizi jāsabalansē, jo tie visi faktori tiešā mērā ietekmē pusaudžus.
Sociālajos tīklos pamanīju jūsu asu kritiku par tā sauktajiem policijas reidiem skolās ar speciālajiem narkotiku un citu aizliegtu vielu meklēšanas suņiem – ka tas rada nopietnu psiholoģisku spriedzi pusaudžiem. Savā ziņā piekrītu arī jūsu replikai – ja jau policija brauc kontrolēt skolniekus, tad būtu loģiski, ka skolās ierastos arī KNAB, darba inspekcija un tamlīdzīgas struktūras, tā teikt, pārbaudīt arī skolu vadību. Ko pusaudzim nozīmē šāds reids – vai tas vispār ir emocionāli un tiesiski pareizi pret pusaudzi?
Šī ir sāpīga tēma daudzu iemeslu dēļ. Visvieglāk uz šo jautājumu ir atbildēt, aizmirstot par jebkādiem tiesiskiem, psiholoģiskiem aspektiem. Šī darbība vienkārši ir neefektīva – atnākt ar suni uz skolu, atņemt kādam vidusskolēnam veipu –, tas absolūti neko nerisina, un nav neviena pierādījuma, ka tas būtu efektīvs veids, kā kādam ierobežot pieeju neatļautām vielām. Tā [reidi] vienkārši ir policijas naudas tērēšana un kaut kādā veidā izrādīšanās, un vienlaikus mēs zinām, ka mūsu skolās ir lielas problēmas ar aizliegtajām vielām, taču efektīvu risinājumu pagaidām neizdodas atrast, tad nu šis [reidi skolās] ir tas, ko policija var uzlikt uz galda. Taču mani šie reidi satrauc tieši kā terapeitu – mēs ar kolēģiem esam daudz centušies darīt, lai panāktu pusaudžu uzskatu, ka skola nav vienkārši cietumam, slimnīcai vai lidostai līdzīga institūcija, skola tomēr ir ļoti specifiska, īpaša vieta, tā ļoti ietekmē bērnus, un šī ietekme sāk līdzināties ģimenes ietekmei. Proti, skola var dziedināt bērnus, kuriem ģimenē ir bijušas negatīvas pieredzes, un otrādi – tā var radīt traumas bērniem, kuriem ģimenēs ir bijušas labas pieredzes. Skola ietekmē visu mūsu tālāko dzīvi, un tas, kas skolā ir svarīgākais, ir attiecības, emocionālā vide un noskaņa. Līdz ar to visas labās lietas, kas skolā notiek, stiprina šīs attiecības, drošo vidi, kurā bērnam vajadzētu justies mājīgi, droši, kurā ir pieaugušie, ar kuriem viņam ir pozitīvas personiskas attiecības un kur viņš var saņemt atbalstu, kad viņam ir problēmas. Šī nākšana ar suņiem – es zinu, ka daudzi vecāki saka: mans bērns par to priecājas –, tas, ko tas dara – vienkārši iznīcina saknē ideju par skolu kā par drošu, draudzīgu, siltu, pieņemošu vidi. Mājās mūsu vecāki nenāk mūs kratīt ar suņiem, bet ja viņi to izdarītu, mums būtu ļoti grūti ar viņiem izveidot un uzturēt cilvēciskas attiecības. Un arguments, ka lidostās arī notiek pārmeklēšanas ar suņiem, – jā, protams, bet vai jūsu bērni izveido tuvas attiecības ar policistiem lidostās? Nu nē taču! Bērns labi mācīsies skolā tad, ja tur jutīsies droši un mājīgi. Ja mēs pieejam ar šādu aukstu, diezgan brutālu kārtības uzturēšanas metodi, protams, bērni tur mācīsies sliktāk. Un vēl – šādas pieejas parāda to, kā skolas vadība vispār redz savu lomu, jo, manuprāt, šī [policijas reidi] ir jau tāda bezspēcība. Man ir grūti šādas metodes arī izskaidrot kolēģiem citās valstīs, jo normālos apstākļos šādai rīcībai nav vietas sabiedrībā.
Taču vienlaikus daudz tiek runāts gan par narkotiku, gan arī dažādu elektronisko smēķēšanas rīku pieejamību skolās, pie skolām. Šā iemesla dēļ pat ir izteikti sabiedriski aicinājumi vispār aizliegt e-cigarešu tirdzniecību Latvijā, patlaban Saeimā tiek apspriesti attiecīgi grozījumi likumā. Ir virkne ekspertu, kas pauž, ka tas, pirmkārt, nemazinās smēķēšanas problēmu jauniešu vidē, turklāt šī tirgus daļa vispār nokļūs ārpus jebkādas kontroles. Protams, nedaudz komisks ir ierēdņu arguments, kādēļ tad netiek plānots aizliegt arī tradicionālās cigaretes – ka tā esot tradīcija... Un, ja tā skatāmies, nav redzēts, ka legālos veikalos nepilngadīgajiem kāds pārdotu šos smēķēšanas rīkus, cits stāsts ir par nelegālo rūpalu. Vai pilnīgs aizliegums risinās problēmu?
Šis ir daudz plašāks jautājums, nekā varētu šķist. Uzreiz pateikšu – veipošana nekas labs nav, un mūsu galvenais mērķis ir panākt, lai bērni neveipotu nemaz. Un tad iestājas tā realitāte – ierēdņiem patiesībā ir vēl smieklīgāki argumenti nekā attiecībā uz tradicionālajām cigaretēm – Saeimas komisijā izskanēja arguments, ka veipošanu vajag aizliegt, jo tās dēļ samazinās dzimstība. Vai tiešām viņi domā, ka jaunieši satiekas un tā vietā, lai nodarbotos ar seksu, izdomā veipot? Taču problēma tiešām ir liela, jo Latvijā šobrīd vispār visa šī prevencija – narkotiku, citu kaitīgo vielu apkarošana – balstās ļoti padomiskā pieejā, kas joprojām nāk no padomju psihiatrijas, – totālā aizliegšanas pieejā. Un kā var aizliegt? Ierakstīsim likumā, ka viss ir aizliegts? Diemžēl šie cilvēki nav speciālisti atkarību profilaksē, prevencijā, ne arī darbā ar pusaudžiem un jauniešiem. Protams, ka mēs visi jau patiesībā gribam tikai labu, taču domāju, ka viņiem [aizlieguma rosinātājiem] ir ļoti naivs priekšstats, ka tagad mēs ierakstīsim likumā, ka nedrīkst veipot, un tagad būs atrisināta problēma. Pasaules pieredze rāda, ka šādi totāli aizliegumi īsti nestrādā, un ir miljons iemeslu, kādēļ tas tā ir, viens no tiem redzams šobrīd – Latvija ir valsts, kurā ir, starp citu, vieni no drakoniskākajiem pretnarkotiku likumiem ar attiecīgiem sodiem, bet situācija mums ir sliktāka nekā daudzās citās valstīs – narkotiku lietošana pusaudžu vidū mums ir pirmajā trijniekā narkotisko vielu izplatībā. Protams, varam aizliegt [e-cigaretes], bet kurš šo aizliegumu kontrolēs? Mums jau arī tagad ir aizliegts e-cigaretes, parastās cigaretes, alkoholu pārdot un lietot jauniešiem – un kā veicas policijai ar šī aizlieguma ievērošanas kontrolēšanu? Vai tas izdodas pietiekami labi, lai vēl liktu klāt šādus jaunus aizliegumus?
Vēl būtiski saprast, ka narkotiku prevencijā ir vērojams, ka lietas, kurām, mūsuprāt, vajadzētu strādāt, patiesībā nedarbojas un reizēm tās var būt pat kaitējošas. Piemēram, šī ideja par suņiem skolās – šķiet it kā laba ideja, jo atradīs un izskaudīs narkotikas, bet realitātē šai aktivitātei nav rezultāta un tā pat ir kaitējoša. Līdzīgi ir arī ar populārajām narkotiku apkarošanas kampaņām – šķiet pareizi, ka policisti iet uz skolām un stāsta bērniem par narkotiku kaitīgumu, bet pētījumi ir ļoti skaidri parādījuši, ka tam vispār nav nekāda efekta uz narkotiku lietošanas samazināšanu, turklāt skolās, kur šīs programmas tika īstenotas, tika novērots, ka pusaudži tieši vairāk sāka lietot narkotikas. Visticamāk, tas [lekcijas par kaitīgumu] raisīja kaut kādu interesi.
Ir jābūt ļoti uzmanīgiem kaut kādā politiskā veidā ar šīm lietām darbojoties, jo tas var ļoti būtiski ietekmēt cilvēku dzīves. Nupat arī piedzīvojām ļoti traģisku gadījumu – par devītās klases skolnieku, kurš nomira, visticamāk, tāpēc, ka pārējie jaunieši baidījās izsaukt ātro palīdzību. Un kāpēc baidījās? Tāpēc, ka zina, cik drakonisks ir sods, ka viņiem uzreiz būs kriminālatbildība, taču rezultātā cilvēks, bērns, ir miris. Patiesībā Latvijā ir diezgan daudz miršanas gadījumu narkotiku pārdozēšanas dēļ, un tās ir politikas sekas.
Bet atgriežoties pie e-cigaretēm, protams, var ierakstīt likumā, ka tās ir aizliegtas, bet jau tagad, kā minējāt jautājumā, pusaudži tās nepērk veikalā. Aizliegs tās tirgot veikalā, jaunieši tās pirks turpat, kur šobrīd. Un ja mūsu mērķis ir padarīt nepieejamas šīs e-cigaretes jauniešiem, tad jāsāk ar to, ka noskaidrojam, kur viņi tās vispār dabū, nevis arī tādā nedaudz demonstratīvā stilā mēs tagad pieņemsim likumu, aizliegsim, taču patiesībā tas vispār nekādā veidā neattiecas uz reālo dzīves situāciju, kas jau šobrīd pastāv.
Vēl svarīgi norādīt – protams, mēs domājam par jauniešiem, bet jaunieši nav tā vislielākā riska grupa smēķēšanas kontekstā.
Nesen klajā nāca liels pētījums par onkoloģiskajām saslimšanām ES, un Latvija tajā ir vienā no zemākajām vietām – vislielākais mirstības procents ir vīrieši smēķētāji ar plaušu vēzi. Jāapzinās, ka daudzi pieaugušie smēķētāji ir primārā riska kategorija, un, aizliedzot ecigaretes, mēs noņemam šiem pieaugušajiem smēķētājiem iespēju pāriet uz daudz mazāk kaitīgu alternatīvu parastās tabakas smēķēšanai, līdz ar to mēs ar šādu demonstratīvu rīcību, it kā rūpējoties par bērniem (uz kuriem, visticamāk, tas nekā īpaši neiedarbosies), fundamentāli ļoti daudziem cilvēkiem atņemam iespēju samazināt savus onkoloģisko saslimšanu riskus.
Rezumējot šo visu, acīmredzot jāsecina, ka mēs tomēr nevaram visu pakļaut totālai kontrolei, aizliegumiem, kaut kādā mērā arī biedēšanai. Tā vietā mums ir jāveido dialogs, attiecības ar jauniešiem, pusaudžiem, ļaujot saprast jauniešiem, ka stress un trauksme kaut kādā mērā ir ikdiena, taču ar to var tikt galā, turklāt viņam ir apkārt cilvēki, uz kuriem paļauties.
Pusaudzim, jaunietim nav vajadzīgs, ka mēs tagad sadodamies rokās un atbrīvojam viņu no problēmām, dzīves grūtībām, viņam nevajag, ka, tiklīdz sākas kāda depresīva epizode vai trauksme, pieaugušie ar kaut kādu speciālistu komandu uzreiz mestos viņu aprūpēt. Tas, ko pusaudzim vajag – sajūtu, ka apkārt ir cilvēki, kuriem es rūpu, ar kuriem man ir kaut kādas attiecības, kas ir tuvākas par tīri profesionālām. Taču problēma ir tajā, ka tā nav lieta, ko mēs vienkārši varam ar frāzēm pateikt pusaudzim, tā ir lieta, ko pusaudzis var tikai sajust, piedzīvot. Šai sajūtai ir reāli jābūt, par to nevar apmānīt. Un otrs – attiecības prasa ilgu laiku, bet visa mūsu sabiedrība šobrīd ir iekārtota tam pretēji, tas attiecas arī uz skolām. Nereti tiek runāts, ka skolotāji neveido attiecības ar pusaudžiem, bet skolotājs to savu bērnu redz tikai mācību stundā, un viņiem reāli nav cita laika ārpus tiešās mācību stundas, kad veltīt cilvēcisku kontaktu veidošanai. Arī specifiskos pakalpojumus, kurus sniedzam pusaudžiem, ja viņiem ir kādas dziļākas problēmas, viņi var saņemt tikai desmit konsultācijās pie speciālista, kas ir krietni par maz, lai izveidotos noturīgas attiecības. Tādējādi, no vienas puses, mēs paši mazinām iespēju šīm attiecībām veidoties. Nevar arī noliegt, ka paši pusaudži mēdz būt ļoti neganti, līdz ar to ne vienmēr mūsu labie nodomi un siltās jūtas nodrošinās to, ka viņi beigs slikti uzvesties vai darīt reizēm ļoti nešpetnas vai kaitīgas lietas. Taču arī kontrole un disciplīna ir iespējama attiecību robežās. Lai es varētu kādu veselīgi disciplinēt, man ar viņu ir jābūt pietiekami tuvām, uz savstarpējo uzticēšanos balstītām attiecībām. Pretējā gadījumā tā disciplīna ir tikpat laba, cik efektīvas ir aizslēgtas durvis ar restēm vai reids ar suņiem skolā.