Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Digitālā pratība ir 21. gadsimta pamatskola. Saruna ar sociālantropologu Viesturu Celmiņu

"Mēs uzskatām, ka cilvēkam ir jābeidz pamatskola. Tāpat mums jāpieņem lēmums, ka nevar vienkārši pagriezt muguru digitālajai pratībai," norāda sociālantropologs Viesturs Celmiņš, kurš sarunā ar portālu Diena.lv stāsta par mākslīgā intelekta ienākšanu Latvijā, digitālo prasmju nozīmīgumu un sabiedrības sķelšanos digitālo prasmju kontekstā.

Sarunu festivālā Lampa Jūs piedalījāties diskusijā Mākslīgais intelekts – saprasts vai pārprasts, kurā ar pārējiem diskusijas dalībniekiem runājāt par to, ka sabiedrībai trūkst zināšanu par mākslīgo intelektu. Kādi, jūsuprāt, ir galvenie stereotipi un aizspriedumi par mākslīgo intelektu, kurus vajadzētu lauzt?

Ja būtu stereotipi, būtu labi. Man liekas, ka nemaz nav stereotipu, ko lauzt. Ir daži cilvēki, kuriem liekas, ka mākslīgais intelekts būs fiziski vardarbīgs, pārņems un iznīcinās pasauli. Šāds iespaids, iespējams, radies no filmām, bet tā ir fantāzija, un mēs nesāksim apkarot filmas. Dažiem liekas, ka mākslīgais intelekts aizvietos darba vietas, un tur ir daļa taisnības. Taču, manuprāt, ne viens, ne otrs neatbilst realitātei, ko mākslīgais intelekts dara ikdienā.

Savukārt pozitīvajās iezīmēs par to, kā mēs līdzpastāvēsim, līdzstrādāsim, līdzmācīsimies kopā ar mākslīgo intelektu, mums noteikti nav stereotipu, mums vienkārši nav elementāru zināšanu.

Mums pat nav veida, kā par to runāt, mums nav ne vārdnīcas, ne ideju, ne konceptu par to, kādu lomu mākslīgais intelekts vispār spēlēs mūsu dzīvē.

Kā mākslīgais intelekts šobrīd ienāk sabiedrībā, cik lielā mērā tas ir ienācis Latvijā?

Tas jau ieņem vietu mūsu sadzīvē. Tipisks piemērs – jūs ieslēdzat mājas apkuri attālināti, pirms 10 gadiem tas nebija iespējams. Daudzi no mums izmanto digitālās kartes – navigāciju -, ar algoritmu palīdzību tiek izrēķināts visātrākais pieejamais ceļš, ņemot vērā sastrēgumus. Arī taksometriem ir līdzīga lietotne, kas telefona atrašanās vietu savieno ar pakalpojuma sniedzēju. Ir iespējams tulkot tekstus, kas arī ir balstīts uz to, ka dators saprot, ka konkrētā burtu kombinācija nozīmē konkrēto vārdu. Piemēru ir neskaitāmi daudz. Tas ir pietiekami rudimentārs līmenis, kurā mēs esam pašreiz.

Balstoties uz to, ka mākslīgais intelekts apkopo milzīgu datu apjomu, vai tas ir efektīvs, ja cilvēks vēlas sargāt savu privātumu?

Es domāju, ka cilvēki nesargā savu privātumu. Mūsdienās reti ir mājaslapas, kurās nav jāpieņem kaut kādi nosacījumi, un šie nosacījumi reti tiek lasīti. Bieži vien lietotājs neapzinās, cik daudz un kāda informācija tiek nodota. Es personīgi nezinu daudz cilvēku, nedz arī socioloģiskas ziņas par to, ka cilvēki lielos apmēros atteiktos no pakalpojumiem interneta vidē vai kādiem citiem pakalpojumiem, kas saistīti ar mākslīgo intelektu, tikai tāpēc, ka viņi vēlētos pasargāt savus privātos datus. Tā ir minoritāte. Vairums cilvēku plaši izmanto šos pakalpojumus, neņemot vērā, ka tam ir kaut kādas implikācijas. Nesen parādījās lietotne, kurā, ievadot sava ķermeņa apkārtmērus, var uzmērīt drēbes. Netiek ņemts vērā, ka kādam ir informācija par visu cilvēka rumpīti, par to, vai ir muguras vai stājas problēmas. Lietotāji, iespējams, neapzinās, kur nonāk šie dati.

Vai datu aizsardzības regula ir uzlabojusi situāciju?

Tā ir pārāk agrīnā stadijā, mēs nevaram vēl par to spriest. Datu regula stājās spēkā pavisam nesen, bet mēs runājam par gadiem desmit, kad cilvēki ir vienkārši atdevuši ļoti daudz ziņu par sevi un savu digitālo higiēnu. Ar to es nevēlos veidot distopiju, es vienkārši domāju, ka mums ir jārēķinās ar to, ka par mums ļoti daudz zināšanu jau pašreiz ir pieejamas

Sarunu festivālā Lampa viens no minētajiem risinājumiem bija ieviest mācību stundu, kurā cilvēkus informētu par mākslīgo intelektu. Diena ir uzsākusi projektu Nepieslēgtie, jo Latvijas statistika liecina, ka 21% mājsaimniecību nemaz nav interneta pieslēguma. Respektīvi, jau šajā kontekstā pieejamību ir novērojama nevienlīdzība. Kā mākslīgais intelekts ietekmē šo situāciju?

Tas mans aicinājums, protams, nav tikai par mākslīgo intelektu. Saruna Lampā bija par to, ka digitālo tehnoloģiju pratība ir mūsdienu ābece jeb alfabēts. Ar to es domāju pilnīgi rudimentāras iesācēju līmeņa zināšanas par to, kā digitālā pasaule iespaido mūsu ikdienu. Es nedomāju tikai preventīvā līmenī, es domāju arī par iespējām, lai sabiedrība labāk un komfortablāk jūtas digitālajā vidē, lai viņi zina savas tiesības un iespējas. Ja cilvēks apzināti izvēlas nebūt internetā, bet viņš joprojām spēj izmantot digitālās ekonomikas priekšrocības, viņš, visticamāk, nav riska grupā. Es pieņemu, ka daļa no tiem 21% gribētu izmanot digitālās ekonomikas priekšrocības, bet viņi nespēj, jo nezina kā to paveikt.

Kas, jūsuprāt, ietekmē pieņemt lēmumu nelietot internetu – pieredzes trūkums par to, kādas ir interneta lietošanas priekšrocības, vai bailes un neziņa par interneta lietošanu?

Ne visi cilvēki, kas ietilpst 21%, ir vienādi. Viņi ir dažādi, arī iemesli ir dažādi – dažiem ir bail, iespējams, ka ir arī kāda korelācija ar cilvēka vecumu. Cilvēki pāri 70 gadiem jūtas nedroši, nevar tik ātri apgūt tādas iemaņas. Ņemot vērā mūsu demogrāfiju – novecojušu sabiedrību - jāiegulda lielāki pūliņi nekā pašreiz, lai šo sabiedrības daļu aktīvi iesaistītu un integrētu digitālajā vidē. Ja cilvēki nevēlas lietot internetu principiālu aizspriedumu dēļ, mēs nevaram viņus piespiest, bet tas apdraud viņu sociālo stāvokli. 

Es domāju, ka tā cilvēku grupa, kas nelieto internetu nezināšanas vai baiļu dēļ, apdraud gan savu labklājību, gan bieži vien arī savu ilgtspēju mūsdienu ekonomikā.

Un daļa no 21% ir cilvēki, kuri apzināti nevēlas lietot internetu un atsakās no sociālajiem tīkliem vai digitālās vides ideoloģisku apsvērumu dēļ, tomēr es domāju, tā ir absolūta minoritāte.

Vai ir pamats bažām, lietojot digitālos pakalpojumus?

Es domāju, ka pamats bažām noteikti ir. Tā ir psihosocioloģiska manipulācija, kas notiek sociālajos tīklos, tas ir ļoti būtisks apsvērums. Mēs bieži dzīvojam katrs savā zināšanu burbulī. Būtu jālasa, jāredz dažāda veida informācija, lai nebūtu vienpusīgi. Tāpēc, jā, digitālajā vidē pastāv draudi, tāpat kā reālajā dzīvē pastāv draudi. Jo vairāk mēs ejam šajā virzienā, jo vairāk mēs šos riskus ieraugām.

Pēc gadiem pieciem, sešiem mums liksies bezatbildīgi, cik brīvi mēs dalījāmies ar savu personīgo informāciju. Mēs nezinām, kādas implikācijas tam ir, tāpēc šī ir pietiekami draudīga komponente.

Tomēr arī ar mašīnu braukt ir bīstami, bet tāpēc mēs nepārstājam braukt ar mašīnu. Ir jāpatur prātā, ka nevajag svaidīties ar savu personīgo informāciju, jāseko līdzi, kāda veida lietotnes tiek izmantotas.

Kā digitālo prasmju trūkums ietekmē cilvēku?

Es vēlos pievērst uzmanību tam, ka cilvēki, kuri neatrodas digitālajā vidē un nemāk izmantot digitālās vides priekšrocības, ir riska grupa, šīs prasmes var tikt pieprasītas no potenciālā darba devēja puses.

Ja vēlas savu kvalifikāciju celt, ja vēlas iegūt labāk apmaksātu darbu, labākas sociālās garantijas, nespēja izmantot digitālās vides priekšrocības apdraud labklājību un iespēju būt nodarbinātam. Mēs uzskatām, ka sociāla nevienlīdzība ir problēma, un viens no aspektiem, kā to var samazināt, ir radīt dzīves iespējas – iespēju atrast apmaksātu darbu, kas ļauj cilvēkam uzturēt savu dzīves kvalitāti, un šodien atrast darbu bez spējām vismaz kaut kādā kapacitātē izmantot digitālo vidi ir ļoti grūti.

Ir daudz valstisku pakalpojumu, kas notiek digitālajā vidē. Kā rīkoties - cilvēkiem nāksies pielāgoties un adaptēties digitālajā laikmeta prasībām, vai tomēr jānodrošina ērti sasniedzamus pakalpojumus tiem, kuri internetu nelieto?

Gandrīz visi pakalpojumi vienmēr ir fiziskajā vidē, un tos nodrošina kāds cilvēks. Valsts pienākums ir un būs tos fiziski nodrošināt. Bet būs jāiegulda resursi un laiks, ko varētu ietaupīt, izmantojot digitālo vidi, piemēram, no tāla Latvijas reģiona braucot uz Rīgu. Man ir grūti ieraudzīt lielus riskus, it īpaši sociālo pakalpojumu digitalizēšanā.

Bieži vien tie tiek digitalizēti ne pārāk apķērīgi.

Publiskajā sektorā ir daudz darāmā, lai padarītu šos pakalpojumus tik intuitīvus, kā mēs esam pieraduši. Atrast sev nepieciešamo informāciju Google ir vienkāršāk nekā pieteikt bērnu bērnudārzā vai noskaidrot, kāda veida veselības pakalpojumi jums ir pieejami, vai kā saskaņot sētas būvniecību savā privātīpašumā. Tas ir daudz kompleksāk, un mums tajā jomā vēl būtu jāaug. Tomēr es neredzu iemeslu, kāpēc neskubināt cilvēkus apgūt digitālās iemaņas, lai šos pakalpojumus izmantotu. Valsts pienākums ir gan nodrošināt šos pakalpojumus fiziskā veidā, gan palīdzēt tos apgūt un iemācīties, cilvēkus aktīvi integrējot digitālajā vidē.

Cik "draudzīga" digitālā vide, jūsuprāt, ir lietotājam?

Tā nav draudzīga, varētu būt daudz draudzīgāka, ja ar "draudzīga" saprot - vai tā ir ērta, intuitīva, pārskatāma un vai, atverot konkrēto mājaslapu, ir iespējams ieraudzīt to, ko vēlas ieraudzīt.

Valsts pakalpojumu digitālā vide nav tik pārskatāma, cik tai vajadzētu būt. Mēs kā pētnieki bieži vien sakām, ka pašreizējās valsts institūciju mājas lapas ir kā muzejs, kur atnākt paskatīties, bet neko nevar aiztikt. Pakalpojumi e-vidē no publiskās pārvaldes ir agrīnā stāvoklī. Citur, savukārt, mēs esam ļoti nadzīgi. Latvija ir vienā no pirmajām vietām pasaulē attiecībā uz Waze lietotnes izmantošanu, ļoti daudz cilvēku izmanto internetbanku, izmanto arī rēķinu apmaksas internetā. Privātajā sektorā var redzēt, kā cenšas. Piemēram, Latvijas Pasts ļoti strādā, lai digitālā vide kļūtu arvien saprotamāka, uztveramāka, draudzīgāka. Arī privātais bizness iet uz to.

Pašreiz tas kontrasts ir starp valsts pārvaldi, kura netiek līdzi un bieži vien nav arī pietiekoši atvērta ierosinājumiem no pašvaldībām vai iedzīvotājiem, lai situācija uzlabotos. Privātais sektors ir mazliet aktīvāks.

Kā vērtējat e-veselību?

Mēs neesam nekādi pionieri saistībā ar to, ko cenšamies izdarīt ar pakalpojumiem e-vidē, šie risinājumi pasaulē ir jau gatavi, tie ir gatavi arī reģionā – Baltijas jūras reģionā. Risinājumi tam, kā es varu saņemt pakalpojumu digitālajā vidē, ir noiets ceļš, būtu tikai jāpārņem šī prakse un jābūt pietiekoši gataviem izdarīt to. Man neliekas, ka tā būtu "raķešu zinātne" vai ka tas ir kaut kas tik sarežģīts, ko neviens nekad nav vēl izdarījis. Mēs neesam pirmie, kas to pasaulē mēģina izdarīt. Tā nav taisnība.

Kāpēc šie risinājumi netiek pārņemti?

Kā vairumā gadījumu, tā ir vienkārši inerce, piesardzība un uzskats, ka privātajam sektoram tas ir pastāvēšanas jautājums, bet valstij tas tā nav. To sakot, es negribu būt tikai kritisks, es redzu, ka ir pašvaldības un valsts institūcijas, kas noteikti cenšas iet šo novatorisko ceļu. Nav tikai balts un melns. Es zinu, ka Valsts kanceleja ļoti aktīvi strādā pie tā, lai mazināt šo slogu un padarītu valsts pārvaldi atvērtāku, lietotājam saprotamāku, uztveramāku un intuitīvāku. Zinu, ka arī dažas pašvaldības, piemēram, Cēsu pašvaldība, Liepājas pašvaldība, šo ceļu vēlas iet. Skepticisms ir novērojams no ierēdņiem, kuri saka, ka ir labi tā, kā ir. Privātais sektors, man liekas, ir pietiekoši nadzīgs. Publiskais sektors vairumā gadījumu ir pietiekoši gauss. Un iedzīvotāji – daļa ir pilnīgi nepieslēgti, bet pārējie ir kā nu kurš. 

Tomēr gatavība mūsu valstī ir pietiekoši augstos indeksos – gan ar mūsu interneta tīkla pārklājumu, kas ir ļoti augsts reģiona un pasaules mērogā, gan ar to, ka mēs esam nadzīgi pirkt jaunus telefonus, izmantot tos, esam, tā teikt, ēdelīgi. Daļa sabiedrības ir gatavi mācīties un augt šajā virzienā. Par pērējiem ir jādomā, kā aktīvāk viņus integrēt, un tas gan būs pašvaldību un valsts uzdevums neatstāt viņus tajā pēdējā vagonā.

Šis arī bija viens no maniem jautājumiem - kā cilvēkus var integrēt digitālajā vidē?

Es tagad mazliet spekulēšu, bet ir pakalpojums, kad kopēji iet uz cilvēku mājām un apkopj viņu veselību. Tādā ziņa ir kaut kāds kontingents, kuram būtu nepieciešamas individuālās vai grupu nodarbības, kurās cilvēkiem palīdzētu aktīvāk izmantot digitālo vidi. Šiem cilvēkiem varbūt nav tuvinieku, ģimenes, vai viņi ir attālinājušies no pārējiem, kā mēs sakām "viņiem ne līdz tam". Un tieši šie cilvēki, kam ir "ne līdz tam", pakāpeniski attālinās no pārējās sabiedrības daļas. Tas, manuprāt, ir būtisks jautājums, jo digitālā pratība ir 21. gadsimta pamatskola. Četrgadīgs bērns bieži vien ar mūsdienu ierīcēm digitālajā vidē operē labāk nekā pieaudzis cilvēks, tas par kaut ko liecina. Mums jāsaprot, ka digitālā pratība ir kritiska vajadzība iedzīvotāja augšupvērstai mobilitātei.

Ja jūs gribat kāpināt savu dzīves kvalitāti, jūs to nevarēsiet izdarīt bez digitālās pratības. Tas var nepatikt, var būt skeptisks par to, kā dati tiek izmantoti, bet tā ir.

Mēs uzskatām, ka cilvēkam ir jābeidz pamatskola, tāpat mums jāpieņem lēmums, ka nevar vienkārši pagriezt muguru digitālajai pratībai. Un mēs nevaram atstāt šo risku iedzīvotāju ziņā, manuprāt, tas ir ļoti būtisks jautājums.

Kā digitālālās pratības līmenis iezīmējas sabiedrībā?

Digitālā vide skaidrāk novelk robežas starp tiem, kuri māk un izmanto digitālās vides priekšrocības, un tiem, kuri to nemāk un nedara, tādējādi arvien vairāk attālinoties. Tā ir nopietna problēma. Sociālā nevienlīdzība ir skaidri nolasāma arī digitālo prasmju līmeni. Ja runā par mākslīgo intelektu, tad šī dalīšanās ir vēl akūtāk izteikta. Digitālajā vidē 21% ir nodalīts no šī labuma izmantošanas, tad attiecībā uz mākslīgo intelektu es domāju, ka 94% nav nekādas nojausmas par to, kas tas ir un kā izmantot tā priekšrocības. Es neesmu pats lielākais speciālists par mākslīgo intelektu, bet es skaidri redzu sociālās implikācijas šīm jaunajām tehnoloģijām. Iespējams, šo digitālo šķelšanos redzēsim arvien vairāk, ja mēs aktīvi pie tā nestrādāsim.


 


21% mājsaimniecību Latvijā nav pieejams internets. Laikraksta Diena projekts Nepieslēgtie meklēs atbildi uz jautājumu – kā dzīvo tie, kuri nav pieslēgti tīklam. Iesaisties!

Top komentāri

Tatjana
T
Digitālā pratība, protams, būs nepieciešama. Bet tā neaizvietos ne reizrēķinu, ne alfabētu. Par datortulkošanu es nemaz nerunāju - kvalitatīvs rezultāts te ir ļoti tālas nākotnes jautājums. Ja pusaudzim liks izravēt burkānus, viņš izravēs nezāles. Ja to pašu liks modernam datoram, tas izravēs - tiešām - burkānus! Dabiski, tas ir programmēšanas jautājums un nākotne. Bet šodien datoru nopirkt skolniekam arī nav finansiāli katram pieejams, turklāt, nāk klāt tas, šitas un vēl kaut kas cits. Pats galvenais - lai datoru pratība nemēģina aizvietot domāšanas prasmi! Kad desmit bērnu starpbrīdī sēž blakus uz soliņa un sazinās internetā, kļūst pa īstam neomulīgi...
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Uz Eiropas fona nav slikti

Latvijā šā gada pirmajos deviņos mēnešos dzimušo bērnu skaits nav sasniedzis pat desmit tūkstošus – šī Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) novembrī publiskotā ziņa radusi atbalsi tajā vidē, k...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē