2014. gadā tika paziņots, ka Latvijā nu ir arī mediju politika – runas un arī daži darbi ieguvuši skaidrākus apveidus. Lai gan notiek klumpačošanās, kuru veicinājis arī slavenās politiskās gribas trūkums, kas kavēja Mediju politikas pamatnostādņu pieņemšanu pieklājīgā termiņā, kaut kāda politika tiešām ir parādījusies. Tiesa, Kultūras ministrijai ir skaidrs, ka visus nospraustos mērķus tam paredzētajos termiņos neizdosies izpildīt, taču dažos jautājumos pat var runāt par stratēģisku virzību.
Joprojām gan ir tēma, par kuru plašākas diskusijas pēc būtības tā arī nav notikušas, un īpaši spilgti tā skumjos rezultātus var redzēt šobrīd, jo skaidrs, ka mediju tirgus Covid-19 krīzes laikā cieš. Reklāmas ienākumi būtiski samazinās. Sabiedrības informēšana ir kritiski svarīga pandēmijas apkarošanā un vienlaikus arī vajadzētu saglabāt mediju infrastruktūru labākiem laikiem. Tāpēc ir pamatoti, ka valsts, izmantojot dažādus kanālus, iepludina papildu finansējumu arī komercmediju maciņos. Taču, vai ir pamatoti atbalstīt visus, kas kustas? Vai ir pamatoti atbalstīt medijus, kuri pat dīdžeju nealgo, nerunājot par ziņu dienesta uzturēšanu vai pētnieciskā satura ražošanu? Vai ir pamatoti atbalstīt medijus, kuru ēterā ir gan šis sabiedriski nozīmīgais saturs, gan arī saturs, par kuru kāds ir samaksājis, bet atzīme par reklāmas izvietošanu neparādās?
Šoreiz tieši par komercradio, kuriem ir viena kopīgā pazīme. Proti, tie īpaši neaizraujas ar satura ražošanu. Dažos radio tiek lasītas ziņas, taču pašu saturs netop. Latvijā 2018. gadā darbojās 42 komercradio uzņēmumi, kuri kopumā algoja 251 darbinieku. Tas ir mazāk nekā vienā pašā Latvijas Radio. Ir radio stacijas, kuras nealgo pat nevienu darbinieku. Taču šobrīd daudzi arī no šo radio vidus drūzmējas rindā, lai tikai varētu ražot Covid-19 ziņu saturu. Var teikt, ka vēl nekad interese par ziņu un pētniecisko žurnālistiku Latvijā nav bijusi tik liela, jo ir parādījās slavenais valdības helikopters, no kura krīt ārā nauda.
Iespējas saņemt atbalstu biju un joprojām ir divas – Sabiedrības integrācijas fonda administrētais Mediju atbalsta fonds (MAF) un Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) kūrētie konkursi sabiedriski nozīmīga satura ražošanā (plašāk pazīstams kā vienkārši sabiedriskais pasūtījums). MAF līdz šim organizējis dažādus konkursus, kuru būtība vienkārša – vajag ideju, vajag, lai par mediju darbiniekiem maksā solīdus nodokļus, vajag veiktspēju, un tad vēl dažas atšķirīgās pazīmēs atbilstoši tam, kāds ir konkrētā konkursa mērķis. Taču, lai mazinātu Covid-19 sekas, tika izveidota programma Atbalsts medijiem Covid-19 krīzes radīto seku mazināšanai. Var teikt, ka tā ir dotācija, lai saglabātu mediju veiktspēju līdz laikam, kad atkal taureņi lidos. Idejas un īpašs saturs nebija jādomā, taču bija jāatbilst samērā vispārīgiem kritērijiem. Piemēram, vajag, lai medijā strādā vismaz 3 darbinieki. Mediju vides profesionāļi atzīst, ka, lai arī šī vienkāršotā kārtība nozīmē, ka pie kumosa tika arī apšaubāma satura ražotāji, svarīgāk bijis valsts atbalstu sniegt uzreiz. Tiek lēsts, ka komercmediju reklāmas ienākumi pandēmijas laikos ir kritušies par 40 – 70 %. Tomēr šī situācija, kad dažādās valsts iestāžu mājas lapās starp solīdiem rīkojumiem un skaistiem projektu nosaukumiem parādās arī ziņas, ka, piemēram, valsts finansējumu par sabiedriski nozīmīga satura ražošanu saņems arī AS Super FM raidījums Latviešu mūzikas skatuve ar Patrishu vai SIA Radio TEV projekts Radio TEV kačā karmu, spilgti parāda cik neviendabīgs ir mediju tirgus Latvijā un cik daudz tomēr marginālu spēlētāju skraida vienā spēlē ar profesionāļiem.
Šobrīd gana daudz dzirdam dažādus pieredzes stāstus, kā tad uzņēmējiem veicas ar dīkstāves un citu atbalsta veida saņemšanu. Protams, skaļāk izskan stāsti, kur kādam tiek atteikts. Te ir kāds nodokļu parādiņš, te nodokļi maksāti tik maz, ka nekas jau tur īsti nesanāk. Taču, piemēram, a/s Radio SWH, kurš saņēmis gan helikoptera naudu, gan arī atbalstu par sabiedrisku nozīmīgo saturu (rīta šovu Tik Tik Tik), kā liecina publiski pieejamā informācija, ir nodokļu parāds 35 956,47 eiro apmērā. A/s Super FM, kur nu Patriša varēs vadīt sabiedriski nozīmīgo raidījumu par 19 619,30 eiro, pērn kā liecina Firmas.lv apkopotā informācija, kopējie maksājumi valsts budžetā ir bijuši vien 8,7 tūkstoši eiro.
Slavenajā Reira darba grupā, kuru vada finanšu ministrs Jānis Reirs (Vienotība) un kurā regulāri tiek ražoti dažādi priekšlikumi krīzes seku mazināšanai, dažkārt norezonējot tāds retorisks jautājums – vai šis ir īstais brīdis, lai izrēķinātos ar tiem, kas nav bijuši godprātīgi pret valsti un izvairījušies no nodokļu maksāšanas? Lai arī nevienprātīga, tomēr ir vienošanās, ka drīzāk jau nē. Iespējams, ka līdzīgi varētu atbildēt arī, domājot par to, vai valstij ir jāturpina atbalstīt tāds mediju saturs, par kura sabiedrisko nozīmību un kvalitāti būtu stipri jāšaubās. Taču, atšķirībā no nodokļu politikas, par kuru diskusijas ir daudz un regulāri, un, ja vien nebūtu sākušies Koronas laiki, valdība gan jau atkal uz rudeni būtu sagatavojusi jaunu nodokļu reformu, profesionāla saruna par to, kāds mediju saturs Latvijai ir vajadzīgs un cik lielu dažādību ir nepieciešams nodrošināt, pēc būtības nav bijušas.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Kāpēc man tas jāzina saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji. Projekta redaktore Lauma Spridzāne.