Edgara Rinkēviča uzrunas iesākums bija veltīts ļoti cilvēcīgai apcerei (arī pašapcerei, kas aizķēra jo īpaši) un nobeigums - vēlējums veidot kopīgu stāstu par savu Latviju. Ja tā būtu palicis, varētu teikt, ka prezidents, gan ne tik spoži un aizkustinoši kā savā pirmajā gadu mijas uzrunā, tomēr godam ticis galā ar šo žanru. Bet tad nāca runas didaktiskā vidusdaļa, kas kritiskākiem politiski ekonomisko procesu vērotājiem (un tieši uz tādiem, - amatpersonas vērtējošiem, nodokļus maksājošiem, uz vēlēšanām ejošiem, taču balstās ikviena valsts, vai ne?) varēja radīt apjukumu par to, kas tad īsti ir vēstījuma adresāts, un - vai ar to nav nošauts greizi. Vieglprātīgi nenomērot lēciena trajektoriju, nejauši uzlecot uz ecēšām, tā teikt. (skatīt attiecīgu pasāžu Rinkēviča runā.)
Valsts prezidents sabāra par sēdēšanu rokas klēpī salikušiem, aicināja atmest ierasto attieksmi “kā būs, tā būs”, iztikt bez ērtā “es jau neko”, un nolemtības pilno attieksmi “ja nu nesanāks” nomainīt uz “a ja nu sanāk?”, labāk “smelt izlietu ūdeni”, nekā piesardzīgi staigāt ap ūdens spaini, baidoties to apgāzt, citiem vārdiem - mēģināt, jo tikai tā kaut kas var sanākt. Viss jau būtu labi, ja vien visi šie didaktiskie piemēri tik tieši un trāpīgi neasociētos ar to antisniegumu, par kādu aizgājušajā gadā bez mitas sašuta ne tikai sabiedrība, bet vairākkārt skaudriem vārdiem vērsās pats Rinkēvičs. Ne jau kādā provinces puisī, nosauksim viņu, teiksim, par Kasparu, kurš neko jēdzīgu nedara un desmito gadu sēž uz silta mūrīša, rokas klēpī salicis (modernā labas pārvaldības valodā runājot, - funkcionāli iekārtotā birojā prezentējis prezentācijas par dzelzceļu no Tallinas līdz Varšavai, bet pašu dzelzceļa līniju uzbūvēt aizmirsis...) ir tā problēma, kas valstiski jāizceļ prezidentam, bet tā, par kuru devu skaidru mājienu iekavās.
Citiem vārdiem - ir skaidrs, ka politiski pieredzējušais Rinkēvičs jau otro gadu ir acīmredzami apzināti izvēlējies nedot nekādu vērtējumu valdības aizgājušā gada darbībai un pamācības turpmākajam. Tas galu galā ir cits žanrs, un par to prezidents pietiekami plaši un tieši ir izteicies vairākās gada noslēguma intervijās. Bet nesaklausīt sava gadu mijas uzrunas vēstījuma divējādo dabu, un to, ka izvēlētās notis acīmredzami atbalsojas ne tajās stīgās, jau liecina par zināmām politiskās dzirdes problēmām. Zinot politiski rūdīto Rinkēviču, visticamāk, pārejošām.