Dziesmu svētki - komercprodukts vai svētki tautai?

Jau iepriekš sūrojies, ka Dziesmu svētki pārvērsti par koncepciju svētkiem.

Es tā uzskatu, jo koncepciju konkursu nolikumā diemžēl netiek prasīts uzrādīt dziesmas. Vajag tikai stāstiņu. Manuprāt, tas nav pareizais virziens. Pēc manām domām, konkursos uzvar ūdens. Dziesmu svētku veiksmes stāsts ir iekodēts nosaukumā: ir jābūt dziesmai, kurai tu gribi svinēt svētkus. Ja koncepcija pirmajā vietā neliek dziesmu, tā ir lemta neveiksmei. Elementāri! 

Mums ir trīs lielās, vēsturiskās Dziesmu svētku pamatnozares – koru, tautas deju un pūtēju orķestru. Tās ir visdaudzskaitlīgākās, un arī ikdienas darba struktūra ir līdzīga – koriem un pūtējiem ir apriņķu virsdiriģenti, dejotājiem – virsvadītāji. Bet kā iet ar kopmēģinājumiem? Izrādās, pūtējiem nav! Reālā darbība nenotiek. Nevar būt, ka lielā pamatnozarē darba regularitāte nav kā pārējām. Tātad kaut kas nav kārtībā. Es arī nepiekrītu, ka pūtēju fināls vairs nav Dziesmu svētku sastāvdaļa, jo pārcelts mēnesi iepriekš. Pamatnozaru konkursu fināliem jānotiek Dziesmu svētkos, jo tad te sabrauc visa pasaule. Kāpēc lai svētku dalībnieki pirms vai pēc gājiena nevarētu apskatīties labākos vienuviet? Es gribu apskatīties labākos orķestrus un dejotājus, bet man tādu iespēju nav. Gribu, lai svētku nedēļa būtu pilnasinīga un tajā varētu redzēt visa piecu gadu cikla esenci. Taču tā tiek izšķaidīta. Var runāt par slodzi, bet vajag pārplānot grafiku. Lieluzvedumos stadionā labākie kolektīvi taču nedejo vairāk kā sešas līdz astoņas dejas. Lielāko dienas daļu viņiem ir dīkstāve, gaidot savu iznācienu. Gribēju arī pēc iespējas lielākam koru skaitam dot iespēju piedalīties koru karos. Vismaz pretendēt un izbaudīt. Mans priekšlikums bija: pēc pavasara skatēm labākos desmit korus automātiski palaist uz koru kariem. Pusfinālos atbrīvotos vieta vēl desmit koriem.

Šoreiz arī gājiens pārcelts uz svētku sākumu. Tā labāk?

Šim gadam man bija divi galvenie mērķi. Pirmo – dabūt koru karus atpakaļ Dziesmu svētku nedēļā – esmu izpildījis. Otrs: es uzskatu, ka Dziesmu svētkos komforta zonā nr. 1 jābūt to dalībniekiem, jo tie ir viņu svētki pēc ikdienas sviedriem piecu gadu garumā. Taču koru kopmēģinājumi sakrīt ar deju svētku koncertiem, un koristi nekad tos neredz. Tomēr reiz svētku gājiens veda līdz Daugavas stadionam, kur visi koristi un pūtēji sasēdās tribīnēs, bet dejotāji nodejoja viņiem koncerta mēģinājumu. Manuprāt, tas ir vienīgais pareizais risinājums. Par to cīnīšos vismaz uz nākamajiem Dziesmu svētkiem. Parasti kora Balsis mēģinājumos mūsu Mazajā ģildē lustra šūpojas, jo augšā dejo Līgo vai Dzintariņš, taču es mūžam neesmu viņus redzējis Dziesmu un Deju svētkos. Mēs gribam viņus redzēt, sajust šo vibrāciju, jo tie ir mūsu – dalībnieku svētki. 

Bet tie arvien vairāk pārtop par produktu pārdošanai.

Šogad svētkos būs otrais lielākais dziedātāju skaits kopš 1990. gada – 17 000 dalībnieku, taču pēc Mežaparka pārbūves pirmās kārtas ērti jutīsies tikai publika. Pēc lielās ģībšanas iepriekšējos skolēnu Dziesmu svētkos tika paziņots, ka estrādes konstrukcijā drīkst stāvēt tikai 7500 cilvēku. Precīzi estrādes slodzes (kravnesības) pētījumi gan nav veikti. Sanāk, ka Noslēgumkoncerta beidzamajā blokā, kad estrāde ir dalībnieku pilna, aptuveni 6000 dziedātājiem būs jāstāv plaknē uz zemes.