Skatījos Dziesmu svētku koncertus televīzijā. Pēc Imanta Kalniņa dziesmām dalībnieki sauca: "Autoru! Autoru!" Bet izskatījās, ka autors koncertos nemaz nepiedalījās? Netika aicināts?
Ir jau arī tā, ka es masveidīgajos, publiskajos pasākumos jūtos diskomfortabli. Tie ir ļoti apgrūtinoši. Īpaši, kad sāk saukt autoru, nekas cits neatliek, kā kāpt uz skatuves. Mulstu tādos brīžos. Cilvēku uzmanību esmu tik daudz saņēmis, man pilnīgi pietiek ar to. Dziesmu un Deju svētkiem sekojām līdzi televīzijā. Un futbolu jau arī šoreiz sanāk tajā pašā laikā skatīties.
Imanta dienā no galvenās lomas, no kāpšanas uz skatuves izmukt nevar...
Imanta dienas ir kas citādāks. Dziesmu un Deju svētki ir kaut kas ārkārtīgi īpašs, unikāls latviešu tautai. Savukārt Imanta dienas ir gadskārtējas sapulces, kur sanāk būtībā domubiedri. Savējie.
Dziesmu un Deju svētki arī pulcē domubiedrus.
Tam jāpiekrīt, īpaši to attiecinot uz dalībniekiem, kas ilgus gadus gatavojušies šim notikumam. Bet arī skatītāji tajā visā ir iekšā. Ik pa brīdim ir aizkustinājums līdz asarām. Tāpat, kad, piemēram, koristi brauc tramvajā uz Mežaparku, visi vagonā esošie dzied, arī pārējie pasažieri.
Pirms nedēļas intervēju Jāni Streiču (interviju iespējams lasīt, klikšķinot šeit). Viņš teica, ka Latviju pasaulē zināmu padara mūsu mūziķi un sportisti.
Izlasīju to interviju. Forša. Man patika tur teiktais, ka no valsts lietām politiķus interesē tikai vietu skaits Saeimā. Padomā un salīdzini šīs divas lietas – to rosību un Dziesmu svētkus.
Jā, Dziesmu un Deju svētku dalībnieki vairāk orientēti dot citiem, nevis prasīt.
Dzied, dejo, mēs redzam, ka ir līdzdalība. Politikā nekādas līdzdalības nav – vien balsu rēķināšana.
Par politiku šoreiz negribējās runāt, bet neizbēgami līdz tai nonācām.
Var jau arī nerunāt, bet tas viss vienalga fonā ir. Īpaši cilvēkiem, kuri pietiekami ilgi bijuši tur iekšā (arī man to skaitā), un arī tiem, kuri apzināti vai neapzināti tomēr nepārtraukti "tur uz grauda" to, kas notiek arī tajā dimensijā, kas saucas politika. Es vairs nepiedalos aktīvi, neesmu tur starp viņiem, kas rēķina vietu skaitu Saeimā, bet kā būtne ar savu pieredzi un kā pilsonis, dabiski, ka es arī "turu uz grauda" viņus visus.
Kas ir tas, kas satrauc no politikā notiekošā?
Satrauc tas, ka mēs atkal esam kolhozā. No tā arī izriet visas tās nebūšanas, ar ko mūsu valsts saskaras.
Latvijas politika nav nekas cits kā pārnacionālo interešu apkalpošana.
Kamēr tas tā ir, tikmēr nebūs iespējams adekvāti vērtēt, kas mums ir un ko mēs varētu darīt labāk.
No tāda viedokļa laikam vienalga, kurus ievēl?
Acīmredzot ir vienalga. Jo tas uzstādījums, tā politika pašlaik tāda ir un arī būs tāda. Tāpēc, ja tu man prasītu, kāda būtu mana politiskā programma, tad atbilde ir: pilna Latvijas suverenitāte.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena otrdienas, 11. jūlija, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!
no Jūrmalas
Imka marasmaķik
uigurs