Jauni nosacījumi veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanā

Ar šī gada sākumu spēkā stājas jaunā veselības aprūpes finansēšanas kārtība. Ļoti daudziem cilvēkiem nav skaidrs, kas mainās tieši attiecībā uz viņiem.

Sākšu ar nelielu atkāpi – kāpēc vispār bija svarīgi pieņemt jaunu finansēšanas likumu. Kad pirms divarpus gadiem uzņēmos būt par ministri, veselības sistēma ilgstoši bija tādā kā sasaluma fāzē, kad finansējums nebija dots klāt un nosacīti mēs visi it kā levitējām ar ideju, ka kaut kad tā nauda būs, daudz strādājām, bet rindas bija nenormāli garas, cilvēki kļuva aizvien neapmierinātāki, ārsti meklēja dažādas izejas no tā – vai nu braucot prom, vai strādājot privātajā sektorā. Bija nepieciešamas pārmaiņas, bet bija arī skaidrs – lai kaut ko varētu izdarīt, neizbēgami nepieciešama papildu nauda.

Naudas gādāšana ir finanšu, nevis veselības ministra atbildība.

Jā, taisnība, bet veselības ministra atbildībā ir mācēt parādīt, pastāstīt, lai finanšu ministram būtu skaidrs, ka tas, ko viņš iedala, vai tā investīcija, ko piešķir, ir pareizajā vietā un laikā. Te vēl viena atkāpe – Pasaules veselības organizācijā vesela sesija bija veltīta tēmai par to, kā veselības jomas cilvēki nemāk runāt ar finanšu jomas cilvēkiem.

Vieni saka, ka vajag vairāk naudas, otri – ka tās nav...

Nu, lūk, sākot darbu, es ļoti ātri apjautu, ka tas, kā mēs stāstām, nav tas, kā mēs paši sevi sadzirdam. Nozare prasa naudu, bet ar to nekas nemainās. Ne velti tolaik bija tie daudzie stāsti par melno caurumu, kurā viss pazūd u. tml. Bija skaidrs, ka, pirmkārt, jāatrod veids, kā pareizi izstāstīt, lai pārliecinātu, ka pēc būtības tālāk valsts apmaksāta sistēma nevarēs strādāt, ja neatradīsies finansējuma avots, un, otrkārt, saprast, kādai jābūt reformai, jo nevar būt kāds viens solis, kas atrisina visas problēmas, – reformai jāietver ļoti daudzas dažādas darbības, kur viena no svarīgākajām, protams, ir stabila finansējuma iegūšana veselības nozarei. Tas risinātu to, ka, pirmkārt, mums būtu pietiekamā skaitā ārsti un māsas, otrkārt, ka iedzīvotāji tiek pie ārsta. Bija ļoti daudz diskusiju, tās bija ļoti smagas, un kompromiss, lai izkustētos no vietas, bija veselības finansējuma sasaiste ar kādu no nomaksātiem nodokļiem.

Ingrīda Circene savulaik, būdama ministre, tieši uz to uzstāja, bet saņēma arī milzīgu pretestību.

Jā, jau iepriekš arī Circenes kundze mēģināja to panākt, bet tas neizdevās. Tomēr diskusijās ar partijām un arī sociālajiem partneriem nonācām līdz tam, ka sasaiste jāveido ar noteiktu sociālā nodokļa iemaksu. Konkrēts procents lielajā nodokļu režīmā nomaksātā sociālā nodokļa nonāk veselībai. Bet tas, kas nebija līdz galam ideāli, – strīdoties par to, kādam jābūt likuma rāmim, neizdevās panākt, ka visi nodokļu maksāšanas režīmi automātiski jeb obligāti šo procenta iemaksu veic, – palika, ka tā dēvētie mazie nodokļu maksāšanas režīmi to dara brīvprātīgi, līdz ar to arī paši uzņemas atbildību par to, vai būs vai nebūs pilnībā apdrošināti. Bet, arī apzinoties, ka cilvēku atbildības līmenis ne vienmēr ir tik augsts, kā gribētos, pakalpojumu bāzes grozs, teiksim, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, kur ar iemaksām nesaistīta ir tikai neatliekamā palīdzība, tika izveidots tāds, lai cilvēks nebūtu pamests bez nekā, – visiem pie mums ir nodrošināts ģimenes ārsts, kas savā būtībā nosedz 70% no pakalpojumiem, kas nepieciešami, tāpat ir specifiskās jomas, kā infekciju slimību ārstēšana, psihiatriskā palīdzība, un ļoti plašs ir arī sociāli aizsargājamo cilvēku klāsts – izveidojusies 21 grupa, kurā esošos valsts automātiski apdrošina.

Nekas pāri nepaliek.

Diemžēl palika tā daļa, kas attiecas uz tā dēvēto mazo nodokļu maksāšanas režīmu, – pašnodarbinātie un mikrouzņēmumos strādājošie –, par ko arī ir vislielākās diskusijas. Šīs grupas pacienti, ja ir darbspējīgā vecumā ar kādu hronisku slimību, nesaņem kompensējamos medikamentus. To varbūt šobrīd vēl nav sadzirdējuši cilvēki, kas neveic brīvprātīgi iemaksu, domājot, ka viņiem tos ārstus nevajag, bet viņiem no 1. janvāra var nākties par šiem kompensējamiem medikamentiem maksāt citu cenu. Taču jāņem vērā, ka viņiem ir iespēja brīvprātīgi iesaistīties sistēmā, nomaksājot 51,60 eiro par 2018. gadu un 154,80 eiro par 2019. gadu.