Šis Rosinātavai ir pirmais darbības gads. Kā radās ideja ko tādu rīkot?
Ideja pasākumam radās jau sen, bet līdz realizācijai tas nonāca skolas iniciatīvas dēļ. Es studēju pasākumu vadību, un augstskola piedāvāja konkursa kārtībā realizēt savu ideju - konferences tipa pasākumu vidusskolēniem. Kāpēc konference? Kad biju vidusskolēns, bija augstskolas studentu pašpārvaldes organizēts iesildīšanās pasākums. Es pats biju tikko atbraucis no Jelgavas uz Rīgu, viss likās pārdomu pilna pieredze. Pasākums bija pirmais solis - es ieraudzīju, ka Latvijā var kaut ko krietni vairāk izdarīt. Pēc diviem gadiem, sākot strādāt industrijā, es satiekos ar salīdzinoši lieliem cilvēkiem un es redzu, ka viņi ir Latvijā un ka Latvijā var kaut ko izdarīt.
Mans mērķis ir vidusskolēniem iedot to pašu vēstījumu, kas tika iedots man pirms četriem gadiem, kas ļoti izmainīja manu dzīvi.
Latvijā var! Ja tu strādā, tici savai idejai, tu vari realizēt un materializēt jebko.
Kāpēc tāds nosaukums - Rosinātava?
Skatījāmies, kādi nosaukumi ir līdzīgiem pasākumiem, un mums ļoti gribējās uztaisīt tādu kičīgu vārdu, kas nav baigi dzirdēts, bet izklausās labi. Beigās mums tas nesanāca, un brainstorminga rezultātā izdomājām Rosinātava. Prezentējot to vadībai un pasūtītājam, sākumā bija ļoti lielas negācijas, jo izklausās pēc mežapstrādes rūpnīcas. Bet āķis bija tajā, ka viņi nosaukumu pamanīja. Vienkārši gribējās tādu izteikti dīvainu vārdu, Rosinātava, manuprāt, ir gana nelietišķs.
Kāpēc mērķauditorija ir vidusskolēni?
Man vidusskola bija pagrieziena punkts, jo 12. klase bija apjukuma pilns laiks. Augstskolā oficiāli iestājos tikai augusta beigās, jo ļoti ilgi izvēlējos nozares, domāju, ko gribu darīt. Paskatījos, ko dara mani vienaudži, mani draugi un mani kolēģi, un mani pārsteidza, ka gandrīz katrs man apkārt esošais vidusskolēns apsvēra ideju par braukšanu prom. Katrs desmitais uzskatīja, ka citas iespējas nemaz nav – pēc vidusskolas jādodas prom. Katrā ģimenē šodien ir kāds, kas dzīvo Dānijā, Lielbritānijā, Vācijā, un būtu ļoti ambiciozi teikt, ka viņi visi ir aizbraukuši, lai nestu savu vārdu pasaulē. Realitātē tā nav, jo diezgan liela daļa brauc vienkārši pelnīt lielāku iztiku.
Mūsu pieredzes stāstu lektori visi ir gados jauni cilvēki. Lielākā daļa ir pabeiguši kādas skolas vai strādā nozarē, vidējais vecums varētu būt 25 gadi. Tu pabeidz vidusskolu, tev ir 19 un sešu gadu laikā tu esi kaut ko sasniedzis. Ir iespēja, nav jādomā, ka nav. Nav jāskatās, ko dara tavi vienaudži, tava ģimene, bet ir jāskatās, uz ko tu vari tiekties.
Kā izvēlējāties lektorus?
Sākumā domājām, ko paši gribētu redzēt. Meklējām cilvēkus, kuri jau iepriekš bija uzstājušies tamlīdzīgos pasākumos. Bija cilvēki, kurus mēs vēlētos dzirdēt - varbūt viņš nav tik daudz publiski runājis, bet cilvēks ir personība. Lektorus mēs izdalījām pa trim blokiem. Iespēju Latvija ir cilvēki, kuri savu karjeru ir veiksmīgi uzbūvējuši šeit. Mums bija svarīgi, lai būtu arī pasaules pieredze – lielās augstskolās vai internacionālos uzņēmumos strādājuši cilvēki, kas atbraukuši atpakaļ, lai turpinātu šeit. Tāda veida pasākumam gribējām, lai jauniešiem ir rīki – improvizācija, pašizaugsme vai laika plānošana – praktiski elementi, kas viņiem to iemācītu. Gribam, lai Rosinātavā būtu kopības sajūta, lai redzam viens otram līdzīgus cilvēkus.
Ar ko atšķiras šis no citiem jauniešiem veltītiem pasākumiem?
Mūsējais pasākums vairāk tiek pasniegts kā tusiņš. Orientējamies uz reģionu skolām, pasākums ir ar bezmaksas apmeklējumu. Tās nav lekcijas, tie ir pieredzes stāsti. Mēs gribam, lai vidusskolēns atnāk, jo viņš ir ieinteresēts paskatīties uz šiem cilvēkiem, lai informācija viņus vairāk iedvesmo, nevis lai viņi raksta kladēs, kā ko dara.
Mūsu mērķis nav kaut ko iemācīt, bet gan iedvesmot sākt to darīt.
Es pats vairāk biju otrā pusē, kas pasīvāk skatījās uz tādiem vidusskolas pasākumiem, tāpēc cenšamies vairāk tēmēt tieši tajā virzienā.
Vai tagad tev ir sajūta, ka jaunieši nezina, ka Latvija ir iespēju zeme, un to neizmanto?
Kā kurš. Piemēram, ir tādi skolēni, kuri jau astotajā klasē ir stabilāk nostādīti nekā es šobrīd. Ir daudzi, kuri arī nav. Es pats darbojos kā pedagogs un redzu, ka jauniešiem ir diezgan šaura līmeņa ambīcijas. Nāk viņu vecākie brāļi un māsas, un rodas sajūta, ka viņi kaut ko grib darīt, bet neuzdrošinās tieši riska faktora dēļ – "mani nepaņems". Tajā pašā laikā nozarē sūdzas, ka trūkst darbaspēka. Es esmu pie tās šķiras, kas grib darīt, bet tas nav jādara konkrētā nozarē. Jāskatās un jātur acis vaļā dotajām iespējām. Tikai palēkājot pirmos gadus, tu ielec kādā savā vietā, pasēdi tur piecus gadus un atkal vari lekt nākamajā vietā. Tā ir Latvijas burvība - ļoti ātri var ielauzties kādā nozarē, jo tās ir savstarpēji saistītas. Mums katrā nozarē ir jādara piecreiz vairāk, nekā tas ir lielākās valstīs, kur ir daudz konkrētāks amatu klāsts. Bet mēs iemācāmies dzīvē ļoti noderīgus rīkus, pārstrādājamies, bet toties ir plašas iespējas variēt. Durvju ir daudz, tās ir jāmeklē.
Uz ko ir vērts rosināt Latvijas jauniešus?
Banāli būtu teikt, ka jaunieši jārosina darīt. Rosinātava nozīmē bīdīt uz praktisku darbību, nevis tikai domāšanas un dilemmu līmenī, bet ej un eksperimentē. Tas, ka tev ir 19 gadi, nenozīmē, ka vari mazāk nekā trīsdesmitgadnieks, un otrādāk. Rosināt jauniešus mazāk iespringt, vairāk darīt, riskēt. Ļaut baidīties, aplauzties, audzēt savu aizsargkārtu un pieredzi – tikai tādā veidā var kaut ko sasniegt. Ir tādas situācijas, ka zini - nebūs īsti labi. Tad nu rosināt to dūšu - tomēr lauzties tai sienai cauri, lai gan zini, ka tas varētu nedaudz sāpēt. Tas, manuprāt, ir svarīgs etaps.
Ar ko vajag sākt, lai attīstītu ideju?
Sākt vajag ar ļoti vienkāršām lietām. Piemēram, tu gribi tikt uzņēmumā, tev ir vienkārši jāaiziet uz uzņēmumu un jāiedod rokās savs CV. Nav jāskatās tikai vakances - atrodi uzņēmumu, kurā gribi būt un piezvani. Protams, pirmie 99 simtprocentīgi atteiks, bet varbūt viens pasauks uz pārrunām. Otrs veids ir paskatīties, kas notiek apkārt. Ja kāds draugs jau ir nozarē, vienmēr kādam vajag palīgu. Trešais varētu būt tirgus izpēte – saprast, ko ir nepieciešams darīt. Lai gan šīs nosauktās lietas izklausās vairāk piemērotas cilvēkam, kas tikko pabeidzis maģistru, to pašu var attiecināt uz deviņpadsmitgadnieku.
Kā tu redzi Latviju pēc 10 gadiem?
Mēs tagad esam vieglā aplī, ka kāds brauc prom, kāds atgriežas, kaut kas jūk un kaut kas parādās. Tāds viegls balanss. Domāju, ka tā tas arī būs turpmākos piecus, desmit gadus. Pēc desmit gadiem mums nebūs nežēlīga finanšu krīze, bet es arī nedomāju, ka būsim jaunā Šveice. Būs tāds ritējums, un tā nav slikta lieta. Jaunieši gan tik ātri nemainīsies - liela daļa domās, ka vienīgā iespēja ir aizbraukt. Joprojām ir daudzi, kuri brauc prom, kaut vai krīzes gadi ir pagājuši. Pēc 10 gadiem tagadējie jaunieši jau būs augstos valsts amatos un, iespējams, viņi to Latviju veidos tā, lai nākamā paaudze nedomā par aizbraukšanu. Šobrīd taisu Rosinātavu, lai tā varētu jauniešiem pateikt, ka jābrauc atpakaļ.