Viņš norādīja, ka pirms simt gadiem, 1922.gada 15.februārī, pirmais Latvijas tautas brīvi vēlētais parlaments - Satversmes sapulce - pieņēma Satversmi, ar ko noteica tolaik jaunās Latvijas valsts iekārtu.
Prezidenta ieskatā, Satversmes veidošanā deputāti vadījās no tolaik labākajiem Eiropas demokrātisko valstu paraugiem, tādējādi apliecinot Latvijas vēsturisko piederību Eiropas kultūrtelpai un Rietumu tiesību tradīcijai.
"Viņi daudz iedvesmojās no Lielbritānijas un Francijas III Republikas konstitucionālajās tiesībās paustās domas. Šeit mēs redzam Latvijas konsekventā parlamentārisma idejiskās saknes. Virknei Satversmes sapulces locekļu trimdas gados gūtā dzīves pieredze Šveicē bija par iemeslu lielajai nozīmei, ko Satversme piešķir tiešās demokrātijas instrumentiem," norādīja valsts pirmā persona.
Prezidents piebilda, ka īpašu lomu kā iedvesmas avots tolaik spēlēja Vācijas 1919.gada 11.augusta tā sauktā Veimāras konstitūcija.
Levits arīdzan akcentēja, ka Latvijas tiesību zinātne un judikatūra kopš tā laika jau tradicionāli - un pastiprināti kopš neatkarības atjaunošanas pirms 30 gadiem - savā juridiskajā jaunradē plaši izmanto Vācijas tiesību zinātnes aktuālās atziņas un Federālās konstitucionālās tiesas judikatūru. Pēc prezidenta paustā, no salīdzinošo konstitucionālo tiesību viedokļa var konstatēt, ka Latvijas konstitucionālo tiesību sistēma - līdzīgi kā virknē citu vidus un Austrumeiropas valstu - pieder pie vācu tiesību telpas.
Levits uzsvēra, ka Satversme ir viena no vecākajām joprojām spēkā esošajām konstitūcijām Eiropā un pasaulē. Viņa ieskatā, jebkura konstitūcija gan atspoguļo laikmetu, kad tā ir radīta, gan dzīvo un attīstās tālāk līdzi laikam, taču laika gaitā rodas arī jauni jautājumi, kuru risināšanai vairs nepietiek ar Satversmes tiesas judikatūru, bet uz kuriem ir jādod atbilde pašam konstitucionālajam likumdevējam.
"Tas it sevišķi attiecas, no vienas puses, uz institucionāliem jautājumiem, kur ir jārunā likumdevējam, un, no otras puses, uz vērtību jautājumiem - tam, ko sabiedrība uzskata par vērtību, un šeit arī likumdevējam pašam ir politiski jālemj par šīm vērtībām. Tādēļ atbilstoši sabiedrības vajadzībām konstitucionālais likumdevējs Satversmi ir papildinājis," norādīja prezidents.
Levits vērsa uzmanību uz to, ka svarīgākie jaunievedumi bija 1998.gadā pieņemtā pamattiesību nodaļa, kas satur modernu, tiesiskai valstij atbilstošu pamattiesību katalogu, un 2014.gadā pieņemtais jaunais Satversmes ievads. Levits skaidroja, ka Satversmes ievadā ir formulēti Latvijas valsts pamati - Latvijas valsts pastāvēšanas jēga un mērķi, tās vieta Eiropā, demokrātiskās, tiesiskās, sociāli atbildīgās un nacionālās valsts iekārtas virsprincipi, nacionālās un konstitucionālās identitātes saturs un Satversmes negrozāmais kodols.
Valsts prezidents, runājot par Satversmes negrozāmo kodolu, pavēstīja, ka pirmo reizi šāds kodols ir ieviests 1949.gada Vācijas pamatlikumā, 79.panta 3.daļā. Kopš tā laika tas ir pamats tā sauktajai pašaizsargājošajai demokrātijai, kas neļauj demokrātiju likvidēt ar demokrātiskiem līdzekļiem. Levits piebilda, ka arī Satversmes ievadā - un Satversmes tiesas judikatūra to ir apstiprinājusi - mēs esam šādu pašaizsargājošās demokrātijas institūtu ieviesuši.
Runājot par nākotni, prezidents pauda uzskatu, ka būtu laiks sākt diskusiju par vēl vienu svarīgu Satversmes papildinājumu, proti, ar jaunu normu par pamattiesībām digitālajā vidē. Levita ieskatā, tas ir nepieciešams ne tikai lai nodrošinātu cilvēka tiesības digitālajā vidē, bet arī lai pretdarbotos visās pasaules demokrātijās vērojamajām demokrātijas krīzes pazīmēm, cilvēka autonomijas apdraudējumiem, kas saistīti ar to, ka mūsu sociālās attiecības arvien vairāk vada un virza digitālās tehnoloģijas.
"Par to ir laiks domāt arī juristiem, konstitucionālajiem ekspertiem un, protams, konstitucionālajam likumdevējam. Tuvākajā laikā, iespējams, kopā ar Satversmes tiesu, par ko mēs esam runājuši, rosināšu šādu diskusiju," apliecināja Levits.