Pašlaik viena no politiskās dienaskārtības aktualitātēm ir politisko partiju finansēšanas likuma izvērtēšana un iespējamie grozījumi. Viena no problēmām ir tā, ka valsts finansējums pienākas tikai partijām, kuras ir piedalījušās Saeimas vēlēšanās, tādējādi diskriminējot reģionālās partijas, kuras piedalās tikai pašvaldību vēlēšanās. Kāds ir jūsu skatījums uz pašreizējo partiju finansēšanas modeli?
Tas noteikti pārkāpj partiju vienlīdzības principu un Satversmē garantētās tiesības. Ir jau sen pieņemts politisko partiju likums, kas vienādi attiecas gan uz valsts mēroga, gan reģionālajām partijām. Visām partijām ir vienādas funkcijas un vienādi pienākumi. Visas partijas veic priekšvēlēšanu aģitāciju, tiekas ar vēlētājiem, tām ir jāiesniedz partiju gada pārskati, visām jāievēro vienādi noteikumi. Likums nevienā brīdī nešķiro politiskās partijas pēc to lieluma vai darbības mēroga. Visas politiskās partijas minētā likuma kontekstā ir vienlīdzīgas ar vienādām tiesībām un obligātajiem pienākumiem, kā arī funkcijām, īpaši ņemot vērā, ja reģionālā partija arī ir pārstāvēta pašvaldības domē. Atšķirībā no politisko partiju likuma pašreizējā finansēšanas kārtība ir klaji diskriminējoša attiecībā uz reģionālajām partijām, kuras nepiedalās Saeimas vēlēšanās, jo tās valsts finansējumu nevar saņemt. Es nesaku, ka reģionālajām partijām valsts finansējumam būtu jābūt tādā pašā apmērā kā partijām, kas piedalās Saeimas vēlēšanās, taču tas, ka mums vispār nekas nepienākas, pārkāpj partiju vienlīdzības principu. Vēl pirms neilga laika, 2012. gadā, kad pirmo reizi partijām piešķīra valsts finansējumu, tas bija samērā neliels, un turpināja dominēt privātie ziedojumi. 2019. gadā valsts finansējumu palielināja sešas reizes, un pašlaik nevienlīdzība ir būtiski padziļinājusies. Visizteiktāk tas, protams, būs jūtams vēlēšanu laikā, jo, kā liecina statistika, lauvas tiesu valsts finansējuma politiskās partijas izlieto tieši priekšvēlēšanu kampaņu laikā.
Viens no argumentiem ir, ka partijas, kas piedalās Saeimas vēlēšanās, darbojas visas valsts mērogā, kamēr reģionālo partiju darbības lauks ir tikai viena pašvaldība. Tāpēc arī tikai partijām, kas darbojas visā valstī, pienākas valsts finansējums.
Jā, tā ir lielo partiju retorika. Taču saskaņā ar demokrātijas pamatprincipiem politiskās partijas parlamentārā valstī veido pilsoņu pārstāvniecību un ir saikne starp iedzīvotājiem un valsts varu. Partijas nodrošina sabiedrības līdzdalību politiskajos procesos. Pašvaldību domes ir tās iedzīvotāju politiskās pārstāvniecības institūcija. Ar domē ievēlēto partiju starpniecību pašvaldību iedzīvotāji piedalās sava novada pārvaldībā. Pašvaldības vispār ir demokrātijas pamats, jo vēlētās vietējās varas ir vistuvāk iedzīvotājiem. Ja skatāmies uz statistiku, tad 2017. gada pašvaldību vēlēšanās Kurzemes vēlēšanu apgabalā 40% vēlētāju balsoja tieši par reģionālajām partijām vai vēlētāju apvienībām, kas Saeimā nav pārstāvētas. No 244 deputātiem 96 deputāti jeb 40% pārstāv tieši reģionālās partijas vai vēlētāju apvienības. Tas nozīmē, ka vietvaru vēlēšanās iedzīvotāji lielajām partijām nemaz tik ļoti neuzticas.
Jūs pats 2017. gadā pēc vēlēšanām tikāt ievēlēts par Talsu mēru, tas ir apliecinājums, ka to var izdarīt arī politiķis, kas pārstāv reģionālu partiju.
Tieši tā. 2017. gadā Talsu novada domē tika ievēlētas astoņas partijas, kas, protams, ir ļoti daudz. Mana partija bija tikko dibināta, taču mēs spējām gūt lielas daļas vēlētāju uzticību un bijām otrajā vietā. Tolaik vislielākais vēlētāju aktivitātes kāpums visā valstī bija tieši Talsu novadā. 2013. gada vēlēšanās piedalījās 32% novadnieku, bet 2017. gadā – 44%.
Ja runājam par šogad gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, vai redzat, ka partiju finansēšanas kontekstā reģionālās partijas ir būtiski sliktākā konkurences situācijā?
Ja runājam par vēlēšanām, tad reģionālās partijas noteikti ir sliktākā situācijā, īpaši pašlaik, kad Covid-19 radītā ekonomiskā krīze ir mazinājusi arī cilvēku ziedošanas iespējas. Lielajām partijām, kas saņem valsts finansējumu, privāto ziedojumu sarukums nav tik izšķirošs. Protams, situācija dažādās pašvaldībās ir atšķirīga. Konkrēti Talsos vēlēšanās piedalīsies vismaz astoņas partijas, no kuram tikai divas ir reģionālas. Pārējās sešas partijas ir tādas, kuras saņem valsts finansējumu. Jāpiebilst, ka divām reģionālajām partijām ir septiņi deputāti no 17 jeb 40%, tas nozīmē, ka vēlētāji mums uzticas un mūs nevar saukt par kādiem margināliem veidojumiem. Mēs, protams, nevaram izsekot, cik lielu daļu no valsts finansējuma lielās partijas novirza uz katru pašvaldību vietējās vēlēšanās, taču, protams, tas būs būtisks, tostarp arī Talsos. Mēs esam viena no lielākajām Latvijas pašvaldībām. Līdz ar to es, protams, saredzu riskus godīgai konkurencei.
Vai esat domājis, pēc kādiem kritērijiem valsts finansējumu varētu piešķirt reģionālajām partijām un cik lielam tam vajadzētu būt?
Ir būtiska lieta, kas jāpiemin, – pašlaik ir politiskās partijas, kas ir piedalījušās Saeimas vēlēšanās, parlamentā nav iekļuvušas, bet valsts finansējumu tomēr saņem, jo ir ieguvušas vairāk nekā 2% vēlētāju balsu. Mana partija ir ievēlēta Talsu novada domē, mēs balsojam un pieņemam lēmumus, taču finansējumu nesaņemam. Kur te ir taisnība?
Jums taisnība, tomēr tas nemaina faktu, ka kritērijs ir Saeimas vēlēšanās iegūto balsu skaits. Kāds būtu references punkts reģionālajām partijām?
Viens no galvenajiem kritērijiem varētu būt pašvaldības domē ievēlēto deputātu skaits. Finansējuma apmēram kā minimums būtu jānosedz partijas gada pārskata sagatavošanu, piesaistot zvērinātu revidentu, arī telpu nomu, sapulču rīkošanu. Diskutējams ir jautājums, vai samazinātā apjomā, bet tomēr kaut kāds finansējums pienāktos arī tām reģionālajām partijām, kas vēlēšanās piedalās, bet domē neiekļūst. Valsts mērogā šādas partijas ar vairāk nekā 2% balsu finansējumam kvalificējas. Taču tām partijām, kas pašvaldību domē ievēlētas, noteikti finansējums pienāktos. Iespējams, līdztekus ievēlēto deputātu skaitam var vērtēt arī piesaistīto biedru skaitu.
Kā jums šķiet, vai finansējums pienāktos arī pašvaldību domē neiekļuvušajām partijām?
Es sliecos domāt, ka tomēr jābūt ievēlētai domē, bet par to var diskutēt. Pārstāvniecība domē nozīmē arī lielāku atbildību.
Vai piekrītat, ka viens no kritērijiem būtu aktīvo biedru, kas maksā biedru naudu, skaits?
Biedru skaits varētu būt viens no kritērijiem, bet es nedomāju, ka tas jāsaista ar biedru naudas nomaksām. Manas partijas statūtos biedru nauda vispār nav paredzēta. Viens no iemesliem ir ierobežotas iespējas šo biedru naudu iekasēt. Ko darīt, ja puse no biedriem biedru naudu nemaksā? Izslēgt no partijas? Sūtīt atgādinājumus? Tas prasa lielus gan laika, gan līdzekļu resursus. Cita lieta, ka mēs, protams, aicinām biedrus ziedot.
Tajā pašā laikā biedru nauda ir zināms apliecinājums tam, ka biedri ir īsti un aktīvi un tās nav ''mirušās dvēseles''.
Jā, zināmā mērā tam var piekrist, tajā pašā laikā nav tādu partiju, kurās visi biedri maksātu biedru naudu. Līdz šim partiju finansējuma lauvas tiesu ir veidojuši tieši ziedojumi, nevis biedru nauda. Talsu pašvaldībā, kā jau minēts, bija liels vēlētāju aktivitātes kāpums un iedzīvotāji noteikti ir kļuvuši politiski aktīvāki. Galvenais ir nevis biedru nauda, bet iedzīvotāju politiskā aktivitāte.
Valsts finansējuma būtisku palielinājumu politiskajām partijām atbalstīja gan Valsts prezidents, gan dažādi politikas eksperti un, piemēram, sabiedrība par atklātību Delna. Tajā pašā laikā lielākā daļa sabiedrības bija noskaņota ļoti negatīvi. Kāds ir jūsu redzējums, vai valsts finansējuma palielināšana politiskajām partijām bija pareiza un vai valsts finansējums vispār ir nepieciešams? Varbūt atgriežamies pie vecā ziedojumu principa, kuru aizstāv, piemēram, sociologs Arnis Kaktiņš?
Manuprāt, regulējums noteikti ir jāpārskata, jo parādās pirmie simptomi, ka mērķi sasniegti netiek. Man arī šķiet, ka finansējuma kāpums sešas reizes ir pārāk liels un straujš. Mēs redzam, ka ir partijas ar būtisku reitingu kritumu, knapi sasniedzot 1%, taču ar ļoti būtisku valsts finansējumu, jo starts Saeimas vēlēšanās ir bijis labs. Tas līdz galam pareizi nav. Tas arī rada jautājumu, kas ar šo naudu tiek darīts. Es piekrītu atsevišķu politologu teiktajam, ka esošā kārtība tikai nostiprina pašreizējo partiju karteli, iznīdējot mazās partijas. Es neesmu pārliecināts, vai tiešām būtiskā valsts finansējuma palielināšana samazinās partiju atkarību no sponsoru ietekmes.
Ļaujiet precizēt. Vai jūs balsotu par valsts finansējuma piešķiršanu visām partijām, tostarp arī reģionālajām, vai par to, ka tāda nav nevienam un partijas balstās uz ziedojumiem?
Vai nu nav nevienam, vai ir visiem. Konceptuāli man pareizāk šķistu, ka visām partijām kaut kāds valsts finansējums būtu, taču ne tik lielā apmērā kā pašlaik. Šā brīža finansējums, kuru var saņemt politiskās partijas, manuprāt, ir pārāk liels. Latvijas lielākā problēma šajā kontekstā ir tā, ka mums ir ļoti niecīgs partiju biedru skaits. Lielās partijas arī īpaši nestrādā pie tā, lai aktīvi piesaistītu biedrus. Latvijā 1,4% iedzīvotāju ir politiskās partijās, bet Igaunijā – 4,7%. Manuprāt, svarīgi ir arī tas, lai partijas mērķtiecīgi strādātu pie biedru piesaistes.
Tātad biedru skaits noteikti būtu kritērijs valsts finansējuma piešķiršanai?
Jā, tikai tam jābūt caurredzamam procesam, izvairoties no tā, ka tiek samaksāts, lai reģistrētos par biedru. Vēl viena problēma ir tā, ka varas partijas bauda samērā zemu sabiedrības uzticību. To nevar atrisināt ar naudas piešķīrumu. Es nesaku, ka tāds nav vajadzīgs, bet finansējuma apmēram ir jābūt samērīgam. Cilvēki nevēlas sponsorēt partijas, kurām neuzticas, un, piemēram, Kurzemē lielajām partijām pašvaldību vēlēšanās neuzticas 40%.
Jāteic, ka teju visās Eiropas Savienības valstīs ir valsts finansējums politiskajām partijām un līdz grozījumu izdarīšanai Latvijā tas bija būtiski zemāks nekā citās valstīs.
Naudas piešķiršana ir vajadzīga, taču tas ir tikai ceļa sākums uz pilnvērtīgu demokrātiju un pilsonisko sabiedrību, kas negarantē, ka ceļš būs izdevies. Es tomēr gribētu minēt, ka valsts finansējumam ir arī zināmas blaknes, piemēram, apgrūtināta jaunu partiju parādīšanās.