Pilsēta mašīnām vai tomēr cilvēkiem

Cik draudzīga cilvēkam ir Rīgas pilsēta – vide, infrastruktūra, dzīves telpa? Būtībā trim lielām grupām, kas bieži savstarpēji konfliktē, – autovadītājiem, velosipēdistiem, gājējiem?

Man ļoti patīk Rīga tieši to sajūtu dēļ, kuras izjūtu, esot pilsētā. Ja salīdzinām Baltijas valstu galvaspilsētas, ir sajūta, ka Rīga ir visrosīgākā, sava veida metropole ar ļoti plašu vēsturisko centru un vecpilsētu. Tallinā ir citādi – tur ir vecpilsēta un tad uzreiz modernā pilsēta. Arī Viļņa man patīk, taču tā ir mazāka mēroga pilsēta. Bet tās ir sajūtas, esot starp ēkām. Rīgas problēma ir zemes līmenī – kāda ir ielu telpa.

Cilvēkiem pietrūkst telpas, kur apstāties, atpūsties. Nav pietiekami daudz skvēru, trūkst zaļumu. Jūs nosacīti sadalījāt cilvēkus dažādās grupās, bet jāatceras, ka viņi visi ir cilvēki. Savukārt pārvietošanās veids ir tikai instruments, kā cilvēki pārvietojas pilsētā. Pilsētas attīstība jāveicina, nevis dalot cilvēkus grupās, bet cenšoties atbildēt uz jautājumu, kā cilvēks pārvietosies pilsētā. Nekur Eiropā neplāno pilsētas automašīnām, jo tas ir strupceļš. Jo vairāk būs automašīnu, jo mazāk vietas būs zaļumiem, kokiem, skvēriem, veloinfrastruktūrai. Šobrīd Eiropas pilsētām raksturīgi censties dažādot mobilitāti pilsētā. Tas arī var būt viens koplietošanas auto, kuru izmanto 20 ģimeņu, skrejriteņi, kas kļūst aizvien populārāki. Taču tam vajag radīt attiecīgu infrastruktūru.

Patlaban nevienam pārvietošanās veidam Rīga nav ērta, jo nevienam no tiem nav izveidota ērta infrastruktūra.

Piemēram, Helsinki mobilitāti pārdod kā pakalpojumu – pilsēta radījusi infrastruktūru un iespējas –, cilvēks var iegādāties par noteiktu summu iespēju konkrētā mēnesī braukt ar tramvaju, koplietošanas auto, skūteri, vilcienu – izvēlas, samaksā un attiecīgi visu mēnesi var izmantot šos pakalpojumus.

Vai pašreizējā Rīgas problēma nav tā, ka nevis skatāmies piecu desmit gadu perspektīvā, bet mēģinām risināt aizvakardienas problēmas? It kā kaut ko maina, uzlabo, taču realitātē... Līdzīgi kā Krišjāņa Barona iela – bija liels remonts, taču realitātē ir sajūta, ka situācija ir nevis uzlabota, bet vēl vairāk pasliktināta.

Barona iela ir spilgts piemērs tam, ka nebija īsti noteikts mērķis – kāpēc to ielu remontējam. To uztaisīja un beigās paziņoja, ka tā ir iela visiem. Ja tā ir visiem, beigās tā nav nevienam. Nav uzlabota efektivitāte sabiedriskajam transportam – tas kļuvis lēnāks, jo automašīnas daļēji brauc pa sliedēm, veidojas sastrēgumi. Velobraucējiem arī šī iela nav ērta – ja veido veloinfrastruktūru un vēlas, lai to arī lietotu cilvēki, kuri līdz šim nav to darījuši, tai jābūt tik drošai, lai pa to varētu braukt gan seniors, gan mazs bērns kopā ar vecākiem. Autovadītājiem arī nekādu uzlabojumu tur nav. Un rezultātā redzam piemēru, kā nauda neefektīvi izlietota – Barona ielas remontā iztērēti milzīgi līdzekļi, bet par to pašu naudu varēja paveikt darbu ļoti labi. Un, arī ilgtermiņa kontekstā skatoties, pilsētvides uzlabošanu iespējams īstenot samērā lēti. Savulaik uzbūvēja Dienvidu tiltu, par ko ik gadu maksā kredītu ap 50 miljoniem eiro. Ja šo naudu investētu pilsētvides uzlabošanā, ik gadu, piemēram, varētu uzbūvēt ap 200 kilometriem veloceļu.