Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Satiksmes organizēšanai nepietiek ar spēju bruģī ieskrūvēt stabiņu

Rīgas jaunās varas pirmā pilnvaru gada laikā paveikto darbu kvalitāti galvaspilsētas satiksmes sistēmas sakārtošanā sarunā ar Guntaru Gūti vērtē satiksmes eksperts Pauls Timrots.

Pēdējā gada laikā daudz dzirdama kritika par satiksmes organizēšanas dīvainībām galvaspilsētā. Kāda, tavuprāt, ir kopējā situācija Rīgā satiksmes jomā?  

Patiesībā jau nekas liels un būtisks nenotiek. Drīzāk redzam jaunās varas jaunas politikas parādīšanu un pierādīšanu. Ja tev radusies iespēja parādīt sevi kā jaunu spēku, tad tev arī ir jāparāda, ka tu esi savādāks. Līdz ar to tev nav tik daudz laika, kamēr uzbūvēsi, piemēram, Ziemeļu pārvadu vai Rīgas apvedceļu, tāpēc, lai tu kļūtu pamanāms, tu ātri un butaforiski mēģini paveikt jebkādas lietas un iebāzt kāju durvīs. Līdz ar to no tāda politiskā viedokļa tā parādīšanās ir izdevusies – visi viņus ir pamanījuši. Cits jautājums, cik šī politika ir konsekventa un vēsturiski paliekoša.

Tas pats Brasas tilts stāv kā stāvējis, nekas tur nav saremontēts, bedres uz ielām kā bija, tā arī ir, vilciens kā sabiedriskā transporta mugurkauls aizvien nepastāv. Respektīvi, kad tek mājai jumts, tad nevis tiek saremontēts jums, kas prasa pusgadu, bet logos vienkārši tiek salīmētas papīra sniegpārsliņas, mēģinot uzsvērt, ka ir svētki. Apmēram šāda līmeņa rīcība satiksmes jomā patlaban ir Rīgā.

Nenoliedzami lielas diskusijas un viedokļu sadursmes vērojamas par stabiņiem galvaspilsētas ielās, velojoslām un citām jaunās varas savdabīgajām satiksmes organizācijas aktivitātēm. Vai visus šos projektus tiešām var dēvēt par nepārdomātu un haotisku rīcību, vai tomēr esam pārāk kritiski pret jaunajām idejām?

Padomā pats – ko esi dzirdējis par šīm jaunajām aktivitātēm? Bija runas par kaut kādiem eksperimentiem, un esam dzirdējuši frāzes "paveicās, nepaveicās" vai arī "kļūdījāmies, labosim". Vai tu kādreiz iepriekš esi dzirdējis, ka par satiksmes drošību runātu ar šādām frāzēm? Vai kādreiz satiksmes drošības profesionāļi ir atļāvušies teikt: "Paspēlēsimies. Piedodiet, nesanāca." Vai tamlīdzīgi. Ir sajūta, ka atbildīgie par pilsētas satiksmes sistēmu šo jautājumu uztver kā kaut kādu interneta veikala aplikāciju – kaut kas ir izveidots, klienti sāks nākt, un, ja būs problēmas, mēs kaut kā to visu pielabosim.

Viss, kas šobrīd tiek veidots Rīgā satiksmes jomā – arī tās drošības saliņas un stabiņi –, tam visam pat nav konsekvences vienotā dizainā. Piemēram, visnotaļ labais nodoms izveidot drošības saliņu gājējam ielas vidū – var atrast desmit dažādus veidus, kā to identiski izveidot un noformēt visā pilsētā. Taču šo procesu Rīgā var salīdzināt ar situāciju, kad vienā mājā būtu desmit dažādas durvis ar 12 dažādiem rokturiem, kas katra veras savādāk – vienas ir bīdāmās, citas veramās, vienas uz iekšu, citas uz āru. Un tāds naivums un bērnišķīgums (satiksmes organizācijā Rīgā – red.) nekad iepriekš nebija novērots. Cilvēki pat nav izstrādājuši standartus, kā kopumā jāizskatās gājēju pārejai, lai ikviens satiksmes dalībnieks tās uztvertu vienādi. Tas, ko šobrīd redzu – kaut kādu čupiņu melnu vai reizēm sarkanu stabiņu, reizēm netīrus, reizēm salauztus, reizēm pieskrūvētus pie bruģa, reizēm uz kanalizācijas lūkas. Un šajā visā vērojams tāds ārkārtīgs bērnišķīgums, kāds agrāk tiešām nebija novērots pie jebkuras iepriekšējās valdīšanas. Tagad notiek spēlēšanās ar nopietnām lietām, taču par to īsti neviens neatbild: "Nu… nesanāca, nu iesprūda autobuss krustojumā, nu nekas, vēlreiz mēģināsim, gan sanāks." Ja tāda veida darbošanās un rezultāts būtu skolas prakses ietvaros, skaidrs, ka par šādu veikumu skolnieks saņemtu neapmierinošu atzīmi. Bet šeit taču tomēr strādā algoti darbinieki, kuriem jābūt profesionāļiem. Tādēļ jāsaka paldies dievam, ka viņi ir pieķērušies gājēju pārejām, nevis aviācijai. Iedomājies, kā viņi mēģinātu pacelties gaisā un lidot, spēlējoties ar ārzemēs noskatītām idejām, par kuru detalizētām niansēm viņiem nav ne jausmas. Būtībā jau tā mazo ticību labajām pārmaiņām viņi sagrauj ar haotismu un nekonsekvenci.

Protams, Rīgā nomainījusies politiskā vara, bet, šķiet, tomēr lielākā daļa izpildvarā – satiksmes, attīstības un citos pašvaldības departamentos – strādājošo cilvēku taču ir tie paši, kas gadiem tur strādājuši. Sanāk, ka profesionāļi ir spiesti piekrist populistisku politiķu dīvainām idejām?

Šajā kontekstā es skatītos nedaudz dziļāk – visu šo jauno "noformējumu" skrūvēšana, šķiet, ir uzticēta kādam citam, ne pašvaldības struktūrām. Man šķiet, tie cilvēki, kas šos darbus īsteno, neko tādu iepriekš vispār nav darījuši. Būtībā tas ir tas pats, kā maziem puikām, kuri pēc savas saprašanas būvē sev skeitparku, palūgt pieskrūvēt arī mietiņus Tērbatas ielā. Nu kas gan tur tik sarežģīts!... Pieskrūvējam, un kā būs, tā būs… Respektīvi, man ir aizdomas, ka šos darbus nez kādēļ neuztic domes satiksmes vai citā departamentā strādājošajiem profesionāļiem, kuri tomēr tik dumjas lietas nemaz nedarītu. Turklāt – ja jau vajag zaļi, kādēļ pilnībā nepārejam uz elektrisko sabiedrisko transportu? Tas taču pārvadātu simts reizes vairāk cilvēku nekā privātais autotransports!

Patiesībā mēs īsti nemaz nezinām, kas šos darbus dara. Šā uzņēmuma pārstāvji pat pamanījās neatnākt uz mediju organizētu publisko diskusiju par šo jautājumu. Tātad viņi jūtas tik stipri, ka var neatbildēt uz jautājumiem par nodokļu maksātāju naudas izlietošanu. Faktiski nezinām nevienu uzvārdu, kurš ir vainīgs stabiņu sāgā. Un būtībā viņi ar to degradē ideju, kas pati par sevi ir ļoti brīnišķīga, – pasargāt cilvēkus satiksmē. Taču šī brīnišķīgā ideja tiek samuļļāta ar šādu izpildījumu. Bet, saņemot pamatotu kritiku, viņi nāk ar pretjautājumu – vai tu esi pret satiksmes drošību? Patiesībā neviens taču nav pret! Bet, kad šī drošības radīšana tiek izpildīta šādā veidā, tad tomēr rodas nopietns jautājums – kungi, ja pieturamies pie vārda "drošība", tad mums ir milzīgs saraksts ar krustojumiem un citām vietām, kurās ir bīstamāk. Bet šis saraksts nekādi nesakrīt ar vietām, kur viņi (jaunā Rīgas vara – red.) izpilda savus jaunos trikus. Diemžēl nevaram redzēt faktu, ka šobrīd tiktu sakārtotas, piemēram, bīstamākas gājēju pārejas. Tā vietā tiek "sakārtota" pāreja centrā, kas ir daudziem pamanāma, un tas tiek paveikts tā, lai daudzi dusmotos un par to plaši runātu, nevis lai tiešām pēc paveiktā tur būtu droši un efektīvi. Taču gribas atgādināt, ka satiksmes drošībā nauda būtu jāiegulda efektīvi, bet tas nozīmē – sākam ar Top 20 bīstamākajām vietām. Bet realitātē redzam, ka tiek sākts ar Top 10 pamanāmākajām vietām, kam nav nekāda sakara ar satiksmes drošību.

Vai nav sajūta, ka visa šī procesa ar stabiņiem un citām aktivitātēm, kas pārsvarā novērojams tieši Rīgas centrā, mērķis ir ne tik daudz "mierināt" autosatiksmi un radīt lielākas ērtības un drošību gājējiem, bet panākt, lai cilvēki ar automašīnām vispār neiebrauktu Rīgas centrā. Ka primāri patiesībā runa nav par drošību, bet atsevišķu centra iedzīvotāju vēlmi baudīt no mašīnām brīvu pilsētu.

Redzi, te ir viena būtiska problēma – ja pat tas ir mērķis, un ļoti iespējams, ka uz to pusi šis viss arī virzās, taču šobrīd klusējošais vairākums, kas dzīvo Rīgas centrā, ir šausmās – viņi normāli netiek mājās tajās ielās, kur sadzīti tie mietiņi, īpaši, ja ir nepieciešams aizvest vai atvest mantas. Un patiesībā šiem cilvēkiem šobrīd ir bail pateikt, ka viņi (šādā Rīgā – red.) jūtas neērti un ka viņi klusiņām plāno pārcelties kaut kur uz Pierīgu. Viņiem bail savu viedokli paust, jo tas varētu tikt uztverts kā nemoderns un neprogresīvs un sociālajos tīklos viņus "nories". Patiesībā šiem centra iedzīvotājiem neviens nav izskaidrojis, kāpēc "mēs jūsu labā atbrīvosim jūs no mašīnām". Šāda attieksme izklausās tieši tāpat, kā pēc revolūcijas atbrīvot zemnieku no govs viņa paša labā, lai kolhozā govs justos labāk. Un šajā situācijā cilvēks pat baidās iebilst, jo nevēlas saņemt pretī pārmetumu, ka viņš nav progresīvs, bet kaut kāds atpalicējs, kurš vēlas turpināt braukt ar dīzeļa mašīnu. Tajā pašā laikā neviens nav izskaidrojis, kā cilvēkam tajā centrā dzīvot bez mašīnas, jo atbilstoša sistēma patiesībā nav radīta. Neviens jau nav sācis risināt jautājumus par labākas sabiedriskā transporta satiksmes sistēmas izveidi, vilciena un autobusa kustības grafiku saskaņošanu vai, piemēram, radījis velosipēdu stāvvietas. Nekā nav! Ir tikai tā aklā vēlme, neprasot pašiem iedzīvotājiem, atbrīvot viņus no mašīnām. Un ir diezgan ticami, ka Rīgas centrā dzīvojošie cilvēki otrreiz vairs nebalsos par politiķiem, kas bez viņu piekrišanas pieņem šāda veida lēmumus.

Atminos, ka viens no argumentiem, veidojot velojoslas uz Čaka ielas un citus "satiksmes mierināšanas" pasākumus, bija prognoze, ka galvaspilsētā atdzīvosies ēku pirmie stāvi, ka tūlīt, tūlīt vērsies vaļā kafejnīcas un mazās bodītes. Šķiet, nekāds mazā biznesa aktivitātes milzīgs pieaugums pārveidotajās ielās nav manāms, un diez vai kas tuvākajā nākotnē mainīsies.

Patiesībā nav jau nekāda plāna un sistēmas. Vēlme samazināt automašīnu skaitu centrā, protams, ir brīnišķīga, vēlme uztaisīt ceļa vidū gājējam saliņu ir brīnišķīga, un arī doma, ka vajadzētu vairāk braukt ar riteni, ir brīnišķīga. Visa Eiropa uz to iet. Bet viņi (Rīgas dome – red.) kopē jau tikai to redzamo daļu, faktiski veido butaforiju – jau pieminētās sniegpārsliņas līmē logos. Bet tos lielos mājasdarbus domnieki nav aizvien veikuši – nav nodrošinājuši lietas, kas ir pašsaprotamas jebkurā Eiropas pilsētā, ka ir iespēja ar automašīnu iebraukt centrā un to novietot stāvvietā, ka ir pārdomāta veloinfrastruktūra un attiecīgi arī velosipēdu novietnes, ka ir sakārtota sabiedriskā transporta sistēma, tostarp ar saskaņotiem kustības grafikiem. Bet šo visu jau aktīvisti Rīgā nedara, viņi īsteno tikai redzamo daļu – paskatieties, kā mēs salikām stabiņus! Bet pārējie būtiskie darbi prasa izglītību un zināšanas, milzīgu plānošanu, diskusijas – tā ir diezgan grūta lieta, bet kam gan šo vajag, jo tam rezultāts būs pēc vairākiem gadiem, kad šis domnieku sastāvs varbūt pat vairs nebūs. Tādēļ arī darbus, kas prasa ilgstošu procesu, viņi nedara. Tajā pašā laikā no pašreizējās domes valdošās koalīcijas rīcības gada garumā varam izdarīt vienu ļoti būtisku secinājumu – ja vara vēlas, tā var nogāzt jebkādus podus un dabūt gatavu jebko. Proti, neviena vara turpmāk nevarēs teikt, ka "likumā tas nav rakstīts, ka tā nedrīkst, mums nav standartu, un mēs tā nedarīsim". Aizmirstiet šīs atrunas! Redz, kur viena vara pierādīja, ka var gāzt visādus podus, un nekas viņiem par to nav. Tādēļ turpmāk no dienas kārtības ir izslēgts arguments – darīt pēc likuma un kārtības. Mēs redzam, ka vara var mierīgi saskrūvēt mietiņus vēsturiskajā bruģī un pēc tam pateikt: «Ups, tā sanāca.» Būtībā ar šādu rīcību vara tagad ir pati sev iecirtusi kājā, jo turpmāk mēs ikviens varēsim pieprasīt jebkādas muļķības, un viņiem tas būs jādara, un viņi nedrīkstēs atrunāties ar likumu. 

Tu runā par uz ielas braucamās daļas savā ziņā haotiski saskrūvētajiem stabiņiem un citiem ierobežojumu elementiem?

Nu nav tādu normatīvu! Un tāpēc arī nevienam Latvijā autoskolā nav mācīts pareizi apbraukt šos stabiņus vai tos atpazīt kā satiksmes organizācijas priekšmetu uz ceļa. Tikpat labi mēs tur varam salikt sniegavīrus, kaut kādas lelles vai jebko citu. Mūsu satiksmes dalībniekiem nav iepriekšējas izglītības, kultūras vai standartu par šādiem ceļu infrastruktūrā uzstādītiem elementiem. Bet ja varam šādā veidā to dabūt gatavu, tātad likums mums nav vajadzīgs. Tas, ka viņi slēpjas aiz cilvēciskiem argumentiem, ka tas viss ir vajadzīgs sabiedrībai un satiksmes drošībai… Protams, ka tas viss tiešām ir vajadzīgs, bet ne jau tik neveikli un neprofesionāli realizēts. Bet ja tu nepiekrīti un kritizē izpildījumu, tad tevi nodefinē kā progresa pretinieku. Bet kā tu vari būt par progresu, ja šo neprofesionāli salikto stabiņu dēļ tiek traucēta pasažieru autobusa kustība? Visa šī darbošanās ir, lai tiktu pamanīts, ka viņi tur ir, nevis tāpēc, ka šādas izmaiņas nepieciešams ieviest. Piemēram, tas pats krustojums, pa kuru visa Mārupe iebrauc Rīgā pa Torņakalna ielu un kur tika ierīkota gājēju pāreja, – būtībā ar ieviestajām izmaiņām viņi iešauj kājā visai Mārupei, nevis uzlabo satiksmi. Es pie tās pārejas nostāvēju aptuveni stundu, bet neviens pa to nepārgāja pāri, bet tas laika un resursu zaudējums visai Mārupei, iebraucot Rīgā, ir nesalīdzināms pret varbūtību, kad kādam senioram vai bērnam kaut kad ienāks prātā šķērsot ielu pār šo pāreju. Turklāt tā noteikti nebija bīstamākā Rīgā, kur bija svarīgi kaut ko mainīt. Bet rezultātā ar šo visu tā drīzāk ir ziņa Mārupes iedzīvotājiem, ka viņi Rīgā nav gaidīti.

Arī pirms stabiņu un velojoslu aktivitātēm bija ik pa laikam vērojama šo dažādo satiksmes dalībnieku grupu savstarpējā konfliktēšana. Sajūta, ka stabiņi un citas izmaiņas konfliktus ir būtiski pastiprinājuši.

Šobrīd tiek spēlēts kaut kādas sabiedrības grupas labā, lai viņiem būtu vieglāk braukt ar to velosipēdu, vai gājējam izveidojot saliņu brauktuves vidū lielākai drošībai. Tas viss ir vajadzīgs, taču, lūdzu, ieviesiet arī konkrētus standartus, jo nevar būt tā, ka vienas ielas 200 metros ir trīs dažāda dizaina gājēju pārejas. Ir sajūta, ka tur vispār nekas netiek projektēts un domāts par vienotu dizainu un stilu. Tā ir tā lielākā problēma. Un patiesībā nav nekādas konfliktsituācijas – ja tu saskaiti velosipēdus pret trolejbusa pasažieriem, tad tik un tā šīs divas grupas šķir bezdibenis, jo viens (velosipēdisti – red.) ir ļoti liels mazākums, un šobrīd šis mazākums ir sataisījis lielu troksni, un, pateicoties soctīkliem un vēl citiem kanāliem, šis mazākums tiek vairāk uzklausīts. Taču, protams, nav nekāda vaina velojoslām vai gājēju saliņām ceļa vidū. Tas kopumā ir labi, bet izpildījums ir neveikls. Neviens taču nav pret! Vai tad kāds sūdzas par Lāčplēša vai Barona ielu? Visi brauc un nekurn. Slikti ir tad, kad iesprūst milzīgas masas, simtiem cilvēku trolejbusos vai simtiem cilvēku no Mārupes netiek uz darbu Rīgā. Lūk, tad kļūst slikti. Bet principā ir skaidrs, ka kopumā mums jāvirzās tajā virzienā, kur dodas visas pārējās Eiropas pilsētas. Taču atšķirībā no Rīgas šīs pilsētas ir izveidojušas Park & Ride sistēmu, padārgas, taču pieejamas stāvvietas pilsētu centros un būtībā izveidojušas kvalitatīvu satiksmes infrastruktūru. Un tad tu skaties, ko tavs maciņš saka – kā tu labāk pārvietojies pilsētā. Bet mums vienkārši brutāli tiek sagrauta viena sistēma, nedodot vietā neko citu. Šī ir tāda savdabīga jaunas politikas iezīme.

Rīga savā ziņā ir krustceles virzienā no Vidzemes un Latgales uz Zemgali un Kurzemi. Un daļēji Rīgas centrs jāšķērso, lai nokļūtu pāri tiltiem un tad jau tālāk.  Tuvākais tilts ārpus galvaspilsētas pār Daugavu ir Rīgas HES dambis. Un beigu beigās rīdziniekam no Purvciema var būt nepieciešamība nokļūt Bolderājā vai Zolitūdē. Sanāk, ka mikrorajonu cilvēks ir sliktais, jo vēlas ar savu mašīnu šķērsot centru. Tagad vēl parādās runas, ka uz Vanšu tilta privātajam transportam varētu atstāt tikai vienu joslu katrā virzienā.

Būsim tomēr reāli – skaidrs, ka šādas izmaiņas uz Vanšu tilta nenotiks vēl vismaz divus gadus. Nevienam, šķiet, vēl nemaz nav īsta plāna par šo, turklāt ikviens iedzīvotājs vēl var izteikt savu viedokli par šo ideju, proti, tie, kuri pa Vanšu tiltu brauc ar automašīnām, drīkst pateikt, ka viņi to tiltu grib paturēt sev, citi var paust, ka vēlas pa šo tiltu braukt ar sabiedrisko transportu. Šis jautājums vēl jādiskutē, tur nekas nav izlemts. Taču patiesībā nav arī vispār pētīts, kas, cik daudz, pa kuru tiltu un kādā virzienā brauc, vai viņi brauc no Vidzemes uz Kurzemi vai no Bolderājas uz Mangaļiem. To jau neviens nav paskatījies. Taču šīs nianses būtu jāizpēta, jo, tikko tu uz viena tilta satiksmei atņem vienu joslu, tu tieši par tikpat mašīnām palielini plūsmu uz cita tilta. Joslas likvidēšana nav sistēmisks risinājums, bet gan vienas atsevišķas problēmas vai idejas risināšana, kas savukārt radīs problēmas citā vietā. 

Mums šobrīd vispār nav visaptveroša galvaspilsētas transporta sistēmas attīstības plāna, kur būtu kopumā izanalizēta un saplānota galvaspilsētas satiksmes infrastruktūra. 

Mūsu sarunas gaitā esam nonākuši pie secinājuma, ka Rīgai nav šāda līmeņa transporta attīstības vīzijas un ka patiesībā būtu ārkārtīgi svarīgi sanākt kopā visu jomu ekspertiem un izdiskutēt labāko ceļa karti satiksmes organizācijas jomā Rīgā.

Redzi, patiesībā tas nevienam nerūp, jo tas ir ar skatījumu daudzus gadus uz priekšu, taču jaunā vara grib ātru, fiksu efektu – kaut kādu ibumetīnu iedot, lai ātri sajūt iedarbības efektu, tāpēc nav dzirdēts, ka viņi veidotu šāda veida plānu. Bet domāju, ka daudz ko Rīgā izārstēs Rail Baltica dzelzceļa projekta realizācija, kas varbūt savā ziņā diktēs noteikumus, iemācīs kaut kādu kultūru, kā galvaspilsētā organizēt satiksmes sistēmu. Bet pagaidām šī vara prot uzbūvēt veloceliņu, bet nekādā mērā šo visu nesasaista ar autostāvvietām, sabiedriskā transporta pieturām un tamlīdzīgi. Taču šiem mērķiem ir nepieciešami zinoši un kompetenti eksperti. Te nepietiek ar to, ka prot bruģī ieskrūvēt stabiņu.

Patlaban populāra tēma satiksmes kontekstā ir arī ES zaļais kurss un viss, kas saistīts ar vides tēmu. Vai, plānojot satiksmes sistēmu nākotnes kontekstā, būtu svarīgi ņemt vērā arī šīs zaļās idejas? Turklāt šķiet, mums jau nemaz nav variantu – tās pašas CO2 ierobežošanas prasības un citas prasības.

Nu jāatzīst, ka pagaidām šajā tēmā mēs esam stadijā, kad varbūt mums iedos kaut kādu subsīdiju veco fosilās degvielas automašīnu nomaiņai pret elektroauto. Bet tad arī subsīdiju var sākt prasīt, piemēram, velosipēda īpašnieks, taču patiesībā arī šie jautājumi ir jāizdiskutē. Pat ja visas mašīnas, kas Latvijā tiek pārdotas jaunas, būtu ar elektrodzinēju, CO2 apjoms Latvijā kopumā no tā nesamazinātos. Tā ka tur ir jādomā pilnīgi savādāk. Būtībā, lai pasaule būtu zaļa, kapitālisms nav iekārta, kas to var nodrošināt. Mēs daudz patērējam, un kapitālisms balstās uz patēriņa, un mēs nevaram cilvēkus pierunāt nedarīt vai nebraukt, jo to sekmē kapitālisms. Tas nav tik vienkārši. Pat ja visas mašīnas būs elektriskas, mēs ražosim vairāk elektrības un tik un tā piesārņosim vidi ar riepām, ar bremžu eļļu un citām vielām. Turklāt, ja jau vajag zaļi, kādēļ pilnībā nepārejam uz elektrisko transportu?

Tikpat nozīmīga kā laba stratēģiskā plānošana arī ielu seguma labai kvalitātei ir liela nozīme satiksmes drošībā. Šogad gan salīdzinoši daudz līdzekļu atvēlēts tieši remontiem un jaunu satiksmes objektu būvniecībai. Jāatzīst, ka arī bedres un vispār slikts segums ir viens no satiksmes palēnināšanās un sastrēgumu iemesliem.

Skaidrs, ka bedru dēļ ātrums samazinās un arī bruģis šādā ziņā nav slikta lieta, lai sekmētu lēnāku braukšanu. Taču, piemēram, jaunais būvniecības objekts, ar kuru plānots noslēgt tā saukto Rīgas iekšējo apvedceļu – no Zemitānu pārvada līdz Braslas ielai. Protams, mēs smuki salaidīsim to gabaliņu kopā, un varētu šķist, ka var sist plaukstas, bet jautājums – kas mainās Brīvības un Vairogu ielas krustojumā? Tur tik un tā šobrīd ir luksofors ar regulāru milzīgu sastrēgumu. Kamēr tur netiks izveidots, piemēram, pārvads pār Brīvības ielu, tikmēr tas loks tā īsti neelpos. Tomēr jebkurā gadījumā tas jau ir solis pareizā virzienā, lai satiksmes plūsmu novirzītu apkārt centram. Taču jebkurā gadījumā ne jau ar satiksmes infrastruktūras uzlabojumiem var mainīt cilvēku pārvietošanās paradumus. Proti, ne jau ar mietiņiem, bet maciņiem to var izdarīt. Būtībā cilvēks sāks patiešām nopietni apdomāt savus pārvietošanās paradumus tajā brīdī, kad viens pārvietošanās veids izmaksās būtiski dārgāk, taču vienlaikus blakus būs kvalitatīvs lētāks transporta veids.

Vai pašreizējā Rīgas vara varētu tomēr ieklausīties ekspertu viedokļos un organizēt pārmaiņas, nevis haotiski un populistiski, bet sistēmiski un ilgtspējīgi?

Esmu piedzīvojis visādus brīnumus un redzējis visādus cirkus ar visādām varām – tās nāk un iet, viņi tā kā Titānika stūri parausta, pagroza uz vienu un otru pusi, bet tik un tā tas kuģis brauc aisberga virzienā. Līdz ar to paredzams, ka arī šie īpaši neatšķirsies no citām varām – viņi būs sevi parādījuši, kāju durvīs ielikuši un gan jau sapratīs, ka ir jāstrādā arī ilgtermiņa mērķiem. Pēc kāda laika mēs vēl visi kopā pasmiesimies, ka vienā gadā Rīgā reizē bija gan kovids, gan haotiski saskrūvēti stabiņi. 

Top komentāri

Varšava, Minhene u.c
V
Eiropā ir pilsētas, kuras ir ar daudz lielāku iedzīvotāju skaitu, kas ir nesalīdzināmi lielāku reģionu centri, un kurās ir daudz, daudz, daudz, daudz lielāka tranzīta plūsma, nekā mazajā Rīgā, bet tur satiksme ir noorganizēta tā, lai pēc iespējas mazāk transports uzkavētos uz pilsētas ielām. Šeit satikssmes organizatori dara pilnīgi pretējo, it kā lai speciāli riebtu autobraucējiem. Un nevajag censties salīdzināt Rīgu ar Londonu, parīzi u.c., kas tiešām ir Pasaules mēroga centri, un kur sabiedriskā transporta pamatslodzi uzņem pazemē esošais metro.
Čaka ielas tolejbuss
Č
mākslīgi radot sastrēgumus, tostarp arī ielās ar intensīvu sabiedriskā transporta plūsmu, notiek dzīves kvalitātes pasliktināšana. Bet par to, ka viņi Covid krīzes laikā trīskārt un pat piectkārt paildzināja braukšanas laiku saspiestībā šaurajos, vāji vēdinātajos trolejbusos, šitos arogantos "gudriniekus" agrāk vai vēlāk tiesās.
trusis nejaukais
t
samazinaat satiksmi var tikai samazinot laiku ko transporta liidzeklis atrodas uz braucamaas daljas. taa ir elementaaraa matemaatika. lai to panaaktu ir jaasamazina shkjeershlji un/vai jaapalielina braukshanas aatrums. citu variantu vienkaarshi nav.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

No Mēness nokritušie politiķi un ministri(7)

Nedēļa ir tikai vidū, bet tā dēvētās politiskās elites pašslavināšanās jau ir sasniegusi apogeju ar premjeru, kurš no Saeimas tribīnes slavē valsts nākamā gada budžetu, ko veselības aprūpes ...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē