Simsons: Mums jāprot novērtēt brīvību

Ir pagājis vēl viens gads kopš 1941. gada 14. jūnija. Kādas ir represēto cilvēku emocijas šajā dienā, ņemot vērā, ka laiks iet uz priekšu?

Šim jautājumam ir jāpieiet ļoti pragmatiski. Ar katru gadu šo cilvēku kļūst aizvien mazāk. Mēs savā apvienībā veicam politiski represēto personu uzskaiti – kad 1992. gadā toreizējā Augstākā Padome pieņēma likumu par politiski represētās personas statusa noteikšanu, pēc toreizējiem aprēķiniem bija ap 45 tūkstošiem no Sibīrijas pārnākušo no kopējā represēto skaita. Jāsaka – tas bija diezgan daudz. Tagad mums šādu personu nebūs vairāk par 12 tūkstošiem. Ir ļoti svarīgi apzināties, ka šie ir pēdējie cilvēki, kuri ir piedzīvojuši to laiku, un ka nākamajām paaudzēm neviens cits to vairs pastāstīt nevarēs.

Būtu svarīgi šīs savas atmiņas nodot jebkādā veidā. Daudzi jau pat vairs nekur nevar aiziet un pastāstīt, jo kur tad iesi, ja tevi neaicina. Man ir šāda iespēja – 4. maija deklarācijas klubs sadarbojas ar Okupācijas muzeju – braukājam pa skolām ar Latvijas vēstures programmu. Un es kā vēstures eksponāts varu par šo periodu, šiem notikumiem izstāstīt. Es esmu 1949. gada bērns, es vēl varu braukt, tikties, bet tie, kuriem jau ir ap 90 gadiem, ja viņus īpaši neaicina, neaizved vai pie viņiem neaizbrauc un nepieraksta viņu atmiņas, faktiski ar savu informāciju arī paliek tur, kur ir. Un tas ir raksturīgi – tad, kad liecinieku vairs nav, beidzot atskārstam, ka tā tēma ir izpētes vērta, bet nav vairs kam pajautāt. Uzskatu, ka šī ir aktuālākā tēma šobrīd, mēs vēl varam ešalonu aiz astes noķert.

Paudāt, ka daudziem represētajiem ir vairāk nekā 90 gadu un lielākā daļa vairs neiziet no mājām. Kāda ir šo cilvēku sadzīve šodien un vai politiski represētā statuss dod kādu atvieglojumu ikdienā?

Cik no viņiem ir spējīgi iziet no mājas un biedroties, varēs redzēt 25. augustā Ikšķilē, kad mums notiks kārtējais saiets. Tad varam rēķināt – cik Ikšķiles estrādes sēdvietās var sasēsties cilvēku – divi, varbūt trīs tūkstoši – tātad tie ir tie, kuri fiziski vēl spēj iziet no mājas un aizbraukt pietiekami tālu. Gods kam gods, pašvaldības viņus nodrošina ar transportu. Attiecībā uz sadzīves situāciju, redziet, 1992. gadā, kad radījām likumu par represētā statusa piešķiršanu, tas tieši tādēļ bija vajadzīgs, lai šiem cilvēkiem tiktu atjaunots kaut kāds taisnīgums, atdots atpakaļ tas, ko toreiz atņēma. Un papildus – tā kā zaudēto veselību tu vairs nevari atgūt – valsts caur šo likumu noteica zināmus atvieglojumus šiem cilvēkiem, piemēram, Sibīrijā pavadītos gadus mums ieskaitīja pensijas stāžā, šāds mehānisms palielināja arī pensijas apmēru. Otrs būtisks atbalsts – valsts sniedz atbalstu medicīnas jomā, apmaksājot ārstēšanās izdevumus.

Tātad jūtat, ka par jums rūpējas?

Nenoliedzami. Valsts pretimnākšana ir. Bet ir jāizšķir valsts un līdzpilsoņu attieksme.

Kādā ziņā?

Ja kādam kaut ko iedod vairāk, tad otram pietrūkst. Un tiem cilvēkiem, kurus neaizveda uz Sibīriju, bet kuri šeit palika kolhozos strādāt un redzēja, kā kolhozu sistēma noposta viņu iekoptās saimniecības, kā izrīkojas ar viņu zirgiem, govīm, tos iekļaujot kopējā mantā, arguments ir pilnīgi loģisks – mēs arī esam režīmā cietušie, mums arī bija grūti. Šajā jautājumā citāda pieeja bija Lietuvai, kur likumā ir ierakstīts jēdziens "no komunistiskā režīma cietušie", mums ir tikai politiski represētie, kurus politisku motīvu dēļ represēja, neatstājot viņu dzimtajā mājā vienalga kādā statusā. Līdz ar to mēs diezgan bieži pamanām, ka ir jūtama sava veida skaudība pret politiski represētajiem.

Toreiz acīmredzot netika līdz galam izvērtēts, ka arī daudzi palikušie cilvēki tika represēti. Tagad esat savā ziņā pretnostatīti viens otram.

Diemžēl tas ir fakts. Bet tagad ir jautājums – ko mēs varējām izdarīt savādāk? Redziet, par tiem cilvēkiem, kurus iedzina kolhozā un atstāja dzīvot viņu mājās, atņēma lopus, tehniku un visu pārējo, mēs neparūpējāmies, likvidējot kolhozus. Savulaik bija tāds jēdziens kā darba paja un mantiskā paja. Un mantiskā paja izrādījās vājāka nekā darba paja. Līdz ar to kolhozā sadzītie cilvēki kaut kādu taisnīgumu neieguva, jo par savu zirgu vai govi viņš atpakaļ neko nedabūja.