Atkārtošos: nekur ne pirms, ne pēc tam brīvas Latvijas izjūta man nav bijusi tik spilgta kā pie barikāžu ugunskuriem 1991. gada janvārī – pašā Rīgas centrā apkārt vieni vienīgi savējie, un gaisā apziņa, cik brīvība ir trausla. Barikādēs latvieši atguva savu valstisko pašapziņu, kuras bija pietrūcis 1940. gada jūnijā, kad, protams, militāra pretošanās būtu bijusi bezjēdzīga, bet Staļina ordu nosaukšana par draudzīgas valsts karaspēku bija vēl vairāk nekā noziegums – tā bija Ulmaņa kļūda.