Sanākusi netieša gredzenveida kompozīcija – grāmata beidzas ar ainu, kur māsas, dzerot kafiju, pēkšņi vairs nejūt ne garšu, ne smaržu. Kas, pie vella, tas? Pēdējā romānā jau tikšķ šodiena – visus sācis biedēt kovids – un XXI gadsimts, kad visstindzinošākās vārdu pārmaiņas vidū nopīkst Ūnas viedpulkstenis ar atgādinājumu pakustēties. Totāla atpazīstamība sadzīves un laika zīmju līmenī bez liekām pārdomām un niansēm droši vien ir rakstnieces galvenais trumpis, kas ļāvis iemantot lasītāju simpātijas. Romāns Lu-lū un Eņģelis saņēma Latvijas Literatūras gada balvas skatītāju simpātiju balvu. Ar nomināciju to novērtēja arī žūrija. Atzīšos, ar visiem priecājoties par garšīgo reāliju kolāžu, man tomēr neizdevās piekrist, ka Lu-lū un Eņģelis «apvieno izklaides žanra vieglumu ar tēlu daudzslāņainību» (Anda Baklāne). Man tās aiz raitās, pārāk raitās, valodas pietrūka. Bet tad nāk noslēdzošais romāns ar tā atrisinājuma ainu, kas ir tik spēcīga kā dāņu kino. Kā pēc tam ironizē viena no māsām – pēc žanra – «cukurs ar pipariem».
Atgrūžoties no literārā rakstības stila, augsti vērtēju Rukšānes drosmi pārdurt pusgadsimtu milzušo augoni un godīgi rakstīt par to, kāds posts izceļas, ja tautību uztveram kā lāstu. Vērtīgs ir arī cieņpilnais veltījums mūsu mammām un vecmammām, kuras sitās, kā mācēja, un mīlēja mūs, kā savā pārgurumā spēja, kuras mazgāja mūsu autiņus, taisīja neveselīgas miltu mērces un pilnīgi noteikti nepalutināja sevi ar glāzi prosecco. Te šīm sievietēm ir iedota (atdota) balss.
Noslēdzošā cikla romāna «dzimtas sieviešu sapulce starp melodrāmu un šausmeni» (Ūna) beidzas ar cerību, ka visdziļākajām aizvainojuma un noklusējuma aizām starp tuvākajiem var tomēr pārmest pāri kaut trauslas, bet pārejamas piedošanas laipas.