Iepriekšējā reizē sāku stāstīt par dažādiem mūsdienu virtuves piederumiem, kas ne vienmēr bijuši tik pašsaprotami. Šoreiz turpināšu ar angļu porcelānu un olu trauciņu.
Vārds "noteikti" nebūt nav pārspīlējums! Tirgus un veikalu stendi vai lūzt no dažādu zemeņu šķirņu pārpilnības, jo tām šobrīd ir sezona gan virknē Eiropas valstu, gan Latvijā, un, kā zināms, sezonas produktu lietojums ir viens no veselīga uztura pamatlikumiem.
Latvijā plēkšņu jeb speltas kvieši (angliski – spelt) ir parādījušies pēdējā desmitgadē un galvenokārt pazīstami bioloģiskās pārtikas cienītāju vidū. Tikmēr citās Eiropas valstīs, piemēram, Itālijā, plēkšņu kvieši (itāliski – farro) dažādās formās (gan milti, gan graudi) ir pavisam ikdienišķs produkts.
Nereti vienkārši garšīgu ikdienas zupu par svētku zupu var pārvērst, to skaisti dekorējot. It īpaši tas sakāms par biezzupām – ja vēl parastās zupās rotājuma funkciju pilda gan košs burkāna gabaliņš, gan zaļie zirnīši vai puķkāposta rozete, tad biezzupās, kurās visi dārzeņi sablendēti viendabīgā masā, "dabisko rotājumu" trūkst.
Kalamata ir slavenākā grieķu olīvu šķirne, ģeogrāfiski aizsargāta. Šīs olīvas var nākt tikai no Kalamatas reģiona Grieķijā (nevis, piemēram, no Andalūzijas vai Toskānas). Tas ir reģions Peloponesas pussalas dienvidos.
Lai, lasot receptes, nebūtu jāviļas tikai tāpēc, ka nezināt, ko konkrētais nosaukums precīzi nozīmē, piedāvājam gaļas ēdienu skaidrojošo vārdnīcu, ko mums sagatavojis šefpavārs Tomass Godiņš.
Šoruden, kad īpaši daudz domājam par taupīgu dzīvošanu un rēķinu samazināšanu, atkal cieņā (un galdā) tiek celti kartupeļu ēdieni. "Kad man beidzas nauda, es cepu kartupeļus," sen atpakaļ teica kāda mana paziņa. Taisnība – ja mājās ir kartupeļi, būsi paēdis vienmēr. Jau vairāk nekā četrus gadsimtus tie Eiropas tautas glābuši no bada un izmisuma – jau kopš paša sākuma tie bija domāti nabadzīgo pārtikšanai, zemnieku un proletariāta paaudzēm.