Dažādos pasaules nostūros cilvēkiem ir atšķirīgi ēšanas paradumi, kas nereti veidojušies tāpēc, ka konkrētajā vietā kāds pārtikas produkts ir pieejamāks par citiem. Taču tas nav vienīgais faktors. Ķengura, aligatora vai haizivs gaļa Latvijā nav īpaši populāra tieši tāpēc, ka šie dzīvnieki te nemājo, taču vairākums mūsu valsts iedzīvotāju nav nekādā sajūsmā arī par zirga gaļu (par suņa un kaķa gaļu nemaz nerunājot). Kādas ir gaļas ēšanas tradīcijas dažādās valstīs, un no kā tās atkarīgas?
Iepriekšējā reizē sāku stāstīt par dažādiem mūsdienu virtuves piederumiem, kas ne vienmēr bijuši tik pašsaprotami. Šoreiz turpināšu ar angļu porcelānu un olu trauciņu.
Vārds "noteikti" nebūt nav pārspīlējums! Tirgus un veikalu stendi vai lūzt no dažādu zemeņu šķirņu pārpilnības, jo tām šobrīd ir sezona gan virknē Eiropas valstu, gan Latvijā, un, kā zināms, sezonas produktu lietojums ir viens no veselīga uztura pamatlikumiem.
Latvijā plēkšņu jeb speltas kvieši (angliski – spelt) ir parādījušies pēdējā desmitgadē un galvenokārt pazīstami bioloģiskās pārtikas cienītāju vidū. Tikmēr citās Eiropas valstīs, piemēram, Itālijā, plēkšņu kvieši (itāliski – farro) dažādās formās (gan milti, gan graudi) ir pavisam ikdienišķs produkts.
Nereti vienkārši garšīgu ikdienas zupu par svētku zupu var pārvērst, to skaisti dekorējot. It īpaši tas sakāms par biezzupām – ja vēl parastās zupās rotājuma funkciju pilda gan košs burkāna gabaliņš, gan zaļie zirnīši vai puķkāposta rozete, tad biezzupās, kurās visi dārzeņi sablendēti viendabīgā masā, "dabisko rotājumu" trūkst.
Kalamata ir slavenākā grieķu olīvu šķirne, ģeogrāfiski aizsargāta. Šīs olīvas var nākt tikai no Kalamatas reģiona Grieķijā (nevis, piemēram, no Andalūzijas vai Toskānas). Tas ir reģions Peloponesas pussalas dienvidos.