Iespējams, šis virsraksts būtu pat bijis atbilstošāks pagājušajā nedēļā, kad 4. maija svinības vēl bija tikai priekšā.
Taču lepoties ar savējiem jau nekad nav par vēlu, vai ne?
Kādreiz esat aizdomājušies, cik daudz neveselīgu lietu ikdienā darāt? Un kur vispār velkama robeža starp to, kas mums – katram cilvēkam, kas reiz nācis šai pasaulē, – nāk par labu un kas ne?
Lieldienu raibums šogad izpaužas neierastā veidā. No vienas puses – strauji pienākušais pavasaris, svētku noskaņa, jau tradicionālie pasākumi gan apkārtnē, gan šaurākā lokā, no otras – droni un trauksmes ziņas arī Latvijā. Tas viss savijies dīvainā kokteilī, vienlaikus gan īsti neļaujot domāt par svētkiem, gan, tieši otrādi, liekot tos vēlēties tikai vairāk.
Dažās dienās līdz pat 1,9 eiro/l. Tik strauju cenu lēcienu pēdējās nedēļas laikā uz savas ādas izjutuši visi tie, kuri savus spēkratus Latvijā darbina ar dīzeļdegvielu. Benzīna lēciens nedaudz mazāks, bet vienalga jūtams. Vai tas nozīmē, ka piedzīvojam kārtējo globālo krīzi? Turklāt šoreiz tādu, ko tik tiešām izjūt ikviens teju visās pasaules valstīs katru dienu?
Man patīk šis vecums – ja es pēkšņi
nomiršu, neviens vairs nevarēs
teikt, ka "viņš nomira jauns un
daudzsološs". Tā ar gaišu smaidu
nu jau vairāk nekā pirms desmit
gadiem reiz jokoja Jānis Streičs.
Ja vien jūs neesat
iestrēdzis/-gusi Dubaijā
vai nav apdraudētas
kādas jūsu biznesa
iespējas vai arābu finansējums jūsu Tuvo Austrumu pētījumiem Trampa
un Netanjahu sāktās
operācijas blakņu dēļ, uz
karu varat raudzīties ar
mierīgu "pagaidām" sajūtu, jo arī stāvoklis, kurā tevi nekas draudīgs
neskar, ir tikai pagaidu stāvoklis. Tādā tu vari dzīvot ar apziņu, ka,
lūk, citur šauj raķetes un ir tikai daži cietušie, kamēr mums te miera
apstākļos iebrūk veikala jumts un 54 pagalam.
Šonedēļ sākās Ukrainas kara piektais gads. Un gribi negribi ne tikai pirms šīs asiņainās gadadienas, bet arī pēc tās sajūta, ka ne par ko citu īsti nav iespējams domāt, neatlaiž.
Šonedēļ aptvēru kādu briesmīgu patiesību, kuru skaļi nemaz negribas atzīt, jo tikko taču bija tas sākums, tikko taču tas likās neiedomājami, neīsti, neiespējami, ne jau XXI gadsimtā, ne jau mums blakus…