Pirms gada savu uzvaras ieskrējienu bija sācis nu jau visiem
labi zināmais tumšpelēkais kaķis. Tagad kārta sunim – tam,
ko līdz ekrānam aizveduši brāļi Ābeles.
Kas kopīgs Krievijas agresijai un atkal Latvijas politiskajā dienas kārtībā izvilktajai Stambulas konvencijai? Pareizi, abu sakarā jārunā par vardarbību un iespējām to apkarot. Bet abu kontekstā jādomā arī par starptautiskajām tiesībām, kuras mūsdienās droši var saukt par ieroci. Cik spēcīgu – tas jau atkarīgs no katras konkrētās situācijas un valsts, kura to mēģina pielietot.
Žurnālista darbs apvieno to spožumu un reizē postu, ka īsākā vai garākā laika periodā sanāk būt klāt gan jaunu līderu dzimšanai, izaugsmei un spožiem karjeras uzplaukumiem, gan konfliktu veidošanās mirkļiem, samezglojumiem un amatpersonu kaunpilnai aiziešanai. Gribot negribot nākas saskarties arī ar visu tam līdzi nākošo emociju spektru, cilvēciskiem vājuma brīžiem un nevajadzīgas arogances demonstrāciju līdzās apbrīnojamas drosmes un stingra mugurkaula piemēriem.
Svelmējošs stadions un ūdens, kas izžūst, tiklīdz izliets uz ādas, žilbinoša saule sejā, Mežaparka estrādē skatoties uz diriģentu, pēc tam dziedoši tramvaji, netverama enerģija, kas ļauj gandrīz nemaz negulēt, un bezgalīgs nogurums, ko sajūt tikai nedēļā pēc tam.
" (..) tā ir sajūta. Ideoloģija. Bet pats galvenais – cilvēks." Ņemot vērā aizvadītās nedēļas kontekstu, kad visā Latvijā ar iepriekšējo balsošanu jau sākās pašvaldību vēlēšanas, gandrīz varētu domāt, ka šie vārdi teikti par politiku. Bet nekā. Šoreiz tas ir pilsētvides apgleznotāja Daiņa Rudens teiktais par ielu mākslu.
Tas mirklis ir pienācis – palikusi vairs tikai nedēļa līdz brīdim, kad ar lielākām vai mazākām mokām smadzenēs, priecīgāki vai drusku ieskābu seju dosimies balsot par savu pilsētu vai novadu turpmāko pārvaldību.
Viena dziesma, un īsā laikā tu pēkšņi esi slavens. Viena īsta izšķiršanās par labu savām patiesajām vēlmēm, un tu jau tās piepildi. Tieši tik atvērta un iespējām pilna ir mūsdienu pasaule, ja vien pašam pietiek drosmes un spēka pieņemt lēmumus un sākt darīt. Jeb šonedēļ par to, cik daudz un vienlaikus maz nepieciešams, lai sapņu saraksti sāktu īstenoties.
Ievziedu nodrošinātais aukstais laiks nekādi nav atcēlis to pozitīvo trakumu, kas ar šodienu pavisam oficiāli ir sācies arī Latvijā, – pasaules čempionātu hokejā. Varbūt laikapstākļu vēsums pat zināmā mērā piestāv, jo, kur hokejs, tur ledus, sakarsušas tikai sportistu un līdzjutēju emocijas.